Kas vieno un kas šķir latviešu un latgaliešu valodu?
Latgaliešu rakstu valoda un latviešu literārā valoda ir visai līdzīgas. Lingvistiskā attāluma ziņā tās var salīdzināt, piemēram, ar lietuviešu literāro valodu un žemaišu rakstu valodu, igauņu literāro valodu un veru (Dienvidigaunijas) valodu, būkmōlu un jaunnorvēģu valodu, kas ir atšķirīgas rakstu valodas tradīcijas Norvēģijā. Tāpat tās varētu salīdzināt ar tādām līdzīgām valodām kā skandināvu valodas (dāņu, norvēģu, zviedru) vai čehu un slovāku valodu, kuru runātāji var saprasties, runādami katrs savā valodā. Starp šīm valodām ir samērā nelielas fonētiskas, morfoloģiskas, leksiskas un sintaktiskas atšķirības, kas ļauj otru valodu saprast, neieguldot apguvē milzīgas pūles. Norvēģi ir pieraduši pie zviedru valodas, slovāki – pie čehu, taču Latvijā tie, kuri nedzīvo Latgalē, latgaliešu valodu dzird samērā reti, tāpēc daudziem to, šķiet, ir grūti saprast. Tas ir arī viens no iemesliem, kas latgaliešus attur sarunāties un sarakstīties latgaliski ar pārējiem latviešiem un tiem, kuri ir apguvuši latviešu valodu, lai gan latgaliešu valoda ir latviešu valodas paveids.
Latviešu valoda ir valsts valoda Latvijā un viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Skatoties globāli, latviešu valoda ir samērā liela valoda, jo tikai 3 % pasaules valodu pēc runātāju skaita ir lielākas par latviešu valodu. Latviešu literārā valoda ir normēts valodas stils. Tās rakstu tradīcija izveidojās 16. gadsimtā, un mūsdienās to lieto visās sabiedriskajās nozarēs valstī.
Latgaliešu rakstu valoda ir oficiāli normēta rakstu valoda, un to izmanto grāmatās, publikācijās, kā arī internetā, bet skolās to māca tikai fakultatīvi. Ir arī radio un televīzijas raidījumi latgaliski. Sākot no 18. gadsimta, latgaliešu rakstu valoda un latviešu rakstu valoda attīstījās atšķirīgi. Iemesls bija latviešu atrašanās dažādās teritoriāli administratīvās vienībās – mūsdienu Kurzeme, Vidzeme atradās vācu un zviedru kultūras ietekmē, bet mūsdienu Latgale – poļu kultūras ietekmē. Latgaliešu rakstu valoda balstās uz augšzemnieku dialekta izloksnēm, kuras runā Latvijas dienvidaustrumu daļā.
Liela latgaliešu rakstu valodas un latviešu literārās valodas vārdu krājuma daļa ir abām valodām kopīga, un tas atvieglo vārdu saprašanu, ja tiek apzinātas arī izrunas atšķirības. Vārdi, kas atšķiras, parasti ir aizguvumi. Vēsturiski Latgale ir bijusi atdalīta no pārējās Latvijas un atradusies dažādu valodu, kultūru un reliģisko konfesiju ietekmē. Latviešu literārajā valodā ir vairāk aizguvumu no lejasvācu valodas, bet latgaliešu rakstu valodā ir vairāk aizguvumu no poļu valodas. Latgaliešu valoda ir vairāki kopīgi vārdi ar lietuviešu valodu, piemēram, klaida – ‘kļūda’. Arī vietniekvārdi (jis, jei, jī, juos) ir līdzīgi kā lietuviešu valodā. Daži vārdi, kas tiek bieži lietoti latgaliešu valodā, tiek lietoti arī laviešu literārajā valodā, taču tad tiem ir šaurāka nozīme un tie netiek lietoti tik bieži.
Pastāv arī tā saucamie viltus draugi. Tie ir vārdi, kas šķiet līdzīgi, taču to nozīmes atšķiras. Piemēram, vārds “atīt” ir līdzīgs latviešu literārās valodas vārdam “atiet”, taču tas nozīmē nevis ‘atkāpties’, bet gan ‘ierasties’.
Lai gan vārdu krājums un gramatika latviešu un latgaliešu valodā ir ļoti līdzīgas, atšķirīga ir tieši izruna. Lielu daļu latgaliešu valodas patskaņu izrunā citādi un, līdzīgi kā lietuviešu un krievu valodā, līdzskanim ir ciets un mīksts (palatizēts) variants. Latgaliešu valodā ir patskanis y [ᵻ], kuru izrunā līdzīgi kā ы krievu valodā. Divskani, kuru latviešu valodā apzīmē ar burtu o, latgaliski raksta kā -uo-.
Ievērojama atšķirība starp latgaliešu rakstu valodu un latviešu literāro valodu ir tāda, ka atgriezeniskajiem darbības vārdiem atgriezeniskumu norāda ar vārda daļu -sa-, kas tiek ielikta starp priedēkli un sakni, piemēram, piedurties – dasadūrt.