Valoda = realitātes filtrs

Valoda ir varens instruments – tā ļauj mums sazināties citam ar citu, izteikt personīgo attieksmi, plašu emociju klāstu, un tā ir katrai tautai atšķirīgs un īpatnējs kultūras izteiksmes līdzeklis (pamēģini ārzemniekam izskaidrot kādu latviešu sakāmvārdu vai iztulkot vārdu “slapjdraņķis”!). Tā ļauj man dalīties ar domām, kādas tev, mīļais lasītāj, ļoti iespējams, nekad nav ienākušas prātā. Es varu lūgt tev iedomāties

Velsas korgiju, kas lec no Brīvības pieminekļa ar sarkanu izpletni.

Ja tavā dzīvē viss līdz šim ir noritējis veiksmīgi, tad, ļoti iespējams, tev šāda doma vēl iepriekš nebija ienākusi prātā. Ja atšķir suņu šķirnes, tad tev šī doma nesagādāja grūtības, turklāt, ja tev patīk korgiji, tad šī doma tev lika pasmaidīt. Savukārt, ja amerikānis dzirdētu šo teikumu, viņš, visticamāk, iedomātos pavisam citu Brīvības pieminekli. Mums katram ir pavisam unikāla pieredžu virkne, kas maina to, ko iedomājamies, bet cilvēkiem kopīgas ir valodas, kas ļauj šo dažādību mazliet sakārtot un kategorizēt. Pasaulē pastāv vairāk nekā 7000 valodu, un katrai valodai ir savs vārdu krājums, struktūra un tādējādi arī veids, kā tā kodē mūsu pieredzi un pasauli mums apkārt. Tādēļ rodas jautājums:

Vai valoda ietekmē to, kā mēs domājam?

Lingvistiskā relativitāte, kuru kā hipotēzi attīstījuši Edvards Sapīrs (Edward Sapir) un Bendžamins Vorfs (Benjamin Whorf), ir pieņēmums, ka valoda nosaka vai vismaz ietekmē mūsu pasaules uzskatu un tādējādi indivīda uztvere ir saistīta ar viņa runāto valodu. Saikne starp valodu un uztveri apcerēta neskaitāmos sakāmvārdos, kuros minēts, ka jauna valoda ir jauna dzīve, jauna dvēsele, jauns logs, pa kuru ieraudzīt pasauli. Ja iedomājamies mums tuvas vai plaši pazīstamas valodas, piemēram, latviešu, angļu un franču, šķiet, viss ir skaidrs – jā, angļu valodā trūkst dzimšu, franču valodai ir dīvaina numerācijas sistēma (“astoņdesmit divi” franču valodā ir “četri divdesmit divi”, nopietni?), bet vai tādēļ mūsu uztveres atšķiras? Taču, jo dziļāk lūkojamies, jo dziļākās pārdomās iegrimstam.

Sāksim ar visiem tik pašsaprotamo laika jēdzienu. Iedomājies, kā mēs latviešu valodā runājam par laiku un piesaistām to telpai: “pabīdīt sapulci uz priekšu”, “laiks paskrējis garām”, “atstāt atmiņas aiz muguras”. Mēs novietojam laiku uz horizontālas plaknes – pagātne ir mums aiz muguras, nākotne ir mums priekšā. Turklāt mēs diezgan egocentriski novietojam sevi uz šīs plaknes, bet, kārtojot notikumus hronoloģiskā secībā, tie iet no kreisās uz labo pusi. Loģiski, vai ne? Turpretī mandarīnu valodā laiks ir vertikāla plakne (pagātne ir augšā, nākotne ir lejā), tādēļ arī hronoloģiska secība kārtota no augšas uz leju. Bet ko darīt bilingviem, kas lieto gan angļu, gan mandarīnu valodu? Vai viņu prātos ir divas laika līnijas? Izrādās, svarīgs ir kultūras konteksts – eksperimentā, kurā divvalodīgajiem lūgts hronoloģiski sakārtot trīs Džeta Lī un Breda Pita attēlus, dalībnieki Džeta Lī attēlus kārtojuši vertikāli, taču Breda Pita attēli kārtotas horizontāli, jo nevilšus akcentēts Rietumu kulturālais konteksts¹. Tas nozīmē, ka bilingvi spēj pielāgoties situācijai, kas maina viņu kognitīvo uzvedību. Šeit varam minēt arī valodu miju vai pārslēgšanos no vienas valodas uz citu – pastāv uzskats, ka par emocijām vieglāk runāt otrā valodā, tā izveidojot barjeru starp sevi un jūtām un padarot tās vieglāk paužamas. Turpretī dzimtajā valodā teiktais izklausīsies nopietnāk, atklātāk, dziļāk. Vai atpazīsti šo sajūtu?

Ja vēl seko līdzi, varu minēt arī, piemēram, orientēšanās spēju. Kādas Austrālijas aborigēnu kopienas valodā (Kuuk Thaayorre) nav tādu frāžu kā “pa kreisi” vai “pa labi”, tā vietā viņi izmanto debespuses, lai teiktu, piemēram: “Ei, tev uz dienvidrietumu kājas ir skudra!” vai “Pabīdi krūzīti mazliet uz ziemeļaustrumiem, lūdzu.”² Turklāt viņu sasveicināšanās ir nevis “Sveiki!”, bet gan “Kurā virzienā tu dodies?”, un atbildei jābūt, piemēram, “Uz ziemeļrietumiem, un tu?” Domājams, šādā valodas situācijā liela daļa no mums netiktu tālāk par sasveicināšanos. Un ir pierādīts, ka tautas, kas izmanto debespuses ikdienas saziņā, tik tiešām arī orientējas daudz labāk! Vai tu varētu tagad pastiepties uz rietumiem? Šajā kopienā piecgadīgs bērns to izdarītu bez domāšanas.

Bet vai vēl atceries Bredu Pitu? Vai vari iedomāties, kā viņa attēlus kārtotu valodas runātājs, kuram nav tādu jēdzienu kā “pa labi” un “pa kreisi”? Ja ne, tad sagatavojies. Kad cilvēks apsēdās ar skatu uz dienvidiem, viņš kārtoja attēlus no kreisās uz labo pusi. Sēžot ar skatu uz ziemeļiem, viņš “kārtoja” laiku no labās uz kreiso. Uz austrumiem – laiks “nāca” viņam virsū. Tas nozīmē, ka šādā gadījumā laika uztvere ir kā taisne no austrumiem uz rietumiem – laiks netiek piesaistīts ķermenim, tas tiek piesaistīts zemei vai debespusēm³. Tā ir valodas un dabas brīnumainā mijiedarbība!

Valoda ieplūst katrā mūsu uztveres krociņā – gramatiskā dzimte ietekmē to, kā personificējam nedzīvus priekšmetus un parādības mākslā, krāsu nosaukumi palīdz mums labāk uztvert atšķirības toņos un vēl, un vēl. Pētāmā vēl ir daudz, tāpēc nepareizi būtu teikt, ka citas valodas runātāja uztvere pilnībā atšķiras no tavējās – šajā jomā runa ir par atsevišķiem aspektiem. Lai varētu objektīvi spriest par valodas efektu uz uztveri, nepieciešams iesaistīt tās smadzeņu daļas, kas nav atbildīgas par valodu, un veikt uzdevumus, kas saistīti ar atmiņu, reakcijas ātrumu, kustībām utt. Ja arī tavs prāts ir atmodināts un grib vēl, tad šo tēmu prasmīgāk iztirzā profesore Lera Boroditska savā TED runā How language shapes the way we think, savukārt filmas “Atnācēji” (Arrival, 2016) pamatā ir lingvistiskās relativitātes teorija.

Bet nu aizmirsti par slapjdraņķi, Velsas korgiju un Bredu Pitu un dodies paust pats savu realitāti!