Marija Dzeisla “Vysta smierts”

Laikā, kad par latvisko identitāti un latviskumu tiek runāts kā politiskās tribīnēs, tā sociālo tīklu anonīmajā vidē, latgaliskā identitāte un latgaliešu rakstu valoda Latvijā joprojām atrodas aiz tāda kā neredzamības plīvura. Ir pienācis laiks šo plīvuru noraut. Runa nav tikai par valodas – saprotamības – barjeru, bet par vēlmi ieraudzīt un apzināties to, cik mēs esam daudzveidīgi. Runa ir arī par izpratni un zināšanām par to, kas veido latvisko un kas veido Latviju.

Novērtējot gan priekšteču, gan laikabiedru devumu latgaliešu valodā rakstītā vārda radīšanā, ar dzejoļu krājumu–dzeislinīku “Vysta smierts” (‘vistas nāve’ un ‘visa tā nāve’ – vārdu spēle) latviešu literatūrā ienāk jauna, pašapzinīga un skaļa balss – Marija Dzeisla.

Marija Dzeisla – tas ir pseidonīms, aiz kura nav jāmeklē personība, bet gan plūstoša identitāte, kas mainās atkarībā no vēstījuma un pat spēj pārvietoties laikā. Autors, kurš savu personību vēlas paturēt noslēpumā, dzeislinīkā koncentrējas uz esamību šeit un tagad, akcentējot to tādu, kāda tā veidojas sasaistē ar vēsturi, dzimtu, vietu cauri laikiem. Marijas Dzeislas dzejā eksistenciālisms iegūst latgalisku seju, tajā pieredze, vēsture, mantojums savijas ar sadzīves reālijām, kādas tās ir šodien pandēmijas apstākļos Latvijā, Latgalē, to bagātina ironija un trāpīgs humors. Īpaša tēlainība – spēja savietot kosmisko, sākot no zvaigznēm un planētām, beidzot ar politiskajiem notikumiem pasaulē un Latvijā, ar niecīgo, piemēram, vecmammas lupatu deķi vai telēna dzimšanu – ir tas, kas piešķir Marijas Dzeislas rokrakstam patīkamu savdabību. Tas ir arī iemesls, kāpēc ar Marijas Dzeislas dzeju ir viegli identificēties, pat ja neesi nācis no Latgales. Marija Dzeisla lasītājā iekustina kā atmiņu, tā asins dzīslu, kas aizved pie cilvēciskās eksistences izejas saknēm. Tas ir laikmetīgi, unikāli un ārkārtīgi nepieciešami šajā laikā, kad politiski motivētu rīcību rezultātā esam spiesti izsvērt, kas mēs esam, kas ir mūsu ģimene, kas ir mūsu nācija.

Marija Dzeisla publicē dzeju internetā kopš 2016. gada, un viņas atbalstītāju loks kopš tā laika ir kļuvis ievērojams. Pie vairākiem viņas Facebook profilā publicētiem tekstiem novērojama interese par vecumu, dzimumu u. tml., bet visas diskusijas arvien noslēdzas ar apziņu, ka šādas detaļas nav svarīgas, lai izjustu saikni ar tekstu. Teksts kļūst par centrālo sasaistes objektu, bet Marija Dzeisla – par bezapziņas balsi.