Vidējais latviešu valodas pūrists: kas viņš ir un ko viņš ziemā ēd

Tas, ko valodnieki sauc par pūrismu (šis termins savulaik tika darināts Francijā no vārda pur – ‘tīrs’) un arī preskriptīvismu (no latīņu vārda praescriptio – ‘priekšraksts, noteikums’), ir diezgan izplatīta parādība. Cilvēki visur pasaulē – dažādos laikmetos un dažādu motīvu vadīti – palaikam ir uzskatījuši, ka valodai jābūt “tīrai” no citu valodu ietekmes un ka tā (t. i., tās lietotāji) nedrīkst atkāpties no normām un priekšrakstiem. Laikam gan lieki teikt, ka nekur pasaulē nevienam tomēr nav izdevies panākt nedz pilnīgu valodas “tīrību”, nedz arī to, lai reiz pieņemtās valodas normas paliktu mūžam nemainīgas. (Taču problēma ir nevis tas, ka tā notiek, bet gan tas, kā valodas lietotājiem klājas ar šī fakta pieņemšanu.)

Pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad sāku pētīt pūrismu un preskriptīvismu latviešu valodas vidē, centos uzsvērt šo parādību labās puses – piemēram, to, kāda loma tām mēdz būt tautas pašapziņas celšanā nacionālas atmodas kustības laikā, kad valoda kļūst par svarīgu identitātes daļu un kad tās “tīrības” un “pareizības” sargāšanai ir simboliska nozīme. Šodien mums savukārt ir iespēja pieredzēt, kas notiek tad, kad jau diezgan ilgs laiks ir nodzīvots neatkarīgā valstī, taču daļā sabiedrības joprojām ir saglabājusies valodas “tīrīšanas” panika. Vērojot, kā mūsdienu vidējais latvietis izturas pret saviem līdzcilvēkiem un līdzvalodīgajiem; redzot to vulgāro pūrismu un preskriptīvismu, kas izpaužas interneta diskusijās, jāsecina – fokusēšanās uz valodu un valodas jautājumiem ne vienmēr liecina par īpaši kulturālu un civilizētu prāta ievirzi, kā varētu domāt. Reizēm tas liecina tieši par pretējo.

Protams, nevar noliegt, ka valodas tēma mūsu sabiedrībā joprojām ir uzmanības centrā gluži pamatoti – ja runājam par vēl nepietiekamo valsts valodas klātbūtni visur, kur tai pienāktos tikt lietotai. Taču pūristu vairums, kā šķiet, savā valodas sargāšanas cīņā izvēlas uzbrukt vieglākajam un tuvākajam mērķim – līdzcilvēka valodas kvalitātei. Bieži gadās lasīt šādus izteikumus: “Kā tad mēs varam prasīt, lai cittautieši ciena mūsu valodu, ja paši to necienām un lietojam svešvārdus?…” Pūristi uzskata, ka nebūt pūristam un lietot tādus valodas līdzekļus, kādus viņi nelieto, nozīmē “necienīt valodu”.

Valodas pūristi bieži vien ir Danninga-Krīgera efekta upuri. Jo mazākas ir viņu zināšanas par valodu, jo lielāka pārliecība par savu zināšanu dziļumu, pareizumu un arī iederību situācijā. Piemēram, cilvēkam, kura vienīgās teorētiskās zināšanas par valodu aprobežojas ar atšķirību starp “ka” un “kad” un to, ka “runa iet” esot aizgūts no krievu valodas, ikviena valodas jautājumiem veltīta diskusija šķiet piemērota, lai tajā iejauktos ar komentāru par “ka” un “kad” un “runa iet”, turklāt kategoriski un agresīvi. (Un nebrīnīsimies, kāpēc šie komentāri bieži vien ir rakstīti nebūt ne ideāli pareizā latviešu valodā. Nosodīt “ka” un “kad” jaukšanu – daudziem tas ir kā ticības apliecinājums; kā rituāls, ar kura palīdzību iekļauties vēlamajā “pareizi” runājošo kopienā. Un, kad šis rituāls izpildīts, cilvēkam varbūt pat vairs nešķiet būtiski piepūlēties un ievērot valodas normas arī citos gadījumos.)

Daudzi pūristi dzīvo ar domu, ka valodā viss sācies ar viņiem vai, pareizāk sakot, ar to, kas viņiem zināms par neseno pagātni. Latviešu valodas gadījumā – ar padomju laikiem un krievu valodas ietekmi. (Viņi nezina, ka, piemēram, konstrukcija “10 gadus atpakaļ” eksistēja jau vairāk nekā pirms 100 gadiem vai arī ka daudzu nīstais “dotais brīdis” sakrīt ne tikai ar krievu valodas frāzi данный момент, bet arī ar franču moment donné un vācu gegebener Augenblick.) Arī apvidvārdus un izlokšņu gramatiskās formas viņi bieži vien neatpazīst un uzskata par mūsdienu pagrimuma pazīmi. Pūristiem parasti nepatīk, ja kāds cits zina vairāk nekā viņi – piemēram, ja lieto terminoloģiju vai žargonu, ko viņi nesaprot, vai arī ja jaunieši runā angliski (tad pieaugušie pūristi sevi mierina ar domu, ka gan jau šo jauniešu angļu valoda patiesībā esot slikta).

Valodas pūristi nereti uzstājas kā gudrības un izglītības aizstāvji, taču ar savu rīcību pauž gluži pretējo. Viņi pārmet nevis tiem, kas nesaprot, bet tiem, kas neraksta vai nerunā pietiekami primitīvi, lai tos nevarētu nesaprast. Viens no biežāk izmantotajiem pūristu argumentiem, kritizējot, viņuprāt, nevēlamos aizguvumus: to lietotāji gribot “izklausīties gudrāki”. Taču kāpēc vēlēšanās būt vai izklausīties gudrākam jāuzskata par nosodāmu? (Būtu vērts šo fenomenu izpētīt plašākā socioloģiskā un vēsturiskā skatījumā, lai noskaidrotu, vai tam pamatā ir kāda savdabīga “zemnieku viltība” vēl no dzimtbūšanas laikiem, padomju režīma traumatiskā pieredze vai kas cits.)

Tas nav vienīgais valodas pūristu paradokss. No vienas puses, pūristi tiecas visu nošķirt un izolēt – viņi vēlas, lai valodas cita citu neietekmētu, lai literārā valoda būtu stingri norobežota no sarunvalodas un dialektiem, lai katram vārdam būtu tikai viena nozīme un katrai nozīmei tikai viens vārds (to var secināt pēc dedzības, ar kādu pūristi mēdz apkarot pārnestās nozīmes). No otras puses, pūristiem patīk samest visu vienā katlā. Kad viņi runā par “valodas degradāciju”, viņi šai jēdzienā nereti ietver gandrīz visu – sākot ar “ka” un “kad” un aizguvumiem un beidzot ar to, ka “jaunieši runā angliski” un izglītības sistēmas peripetijām. Kad pūristi pamana kādu Facebook ierakstu par vienu valodas jautājumu, viņi komentāros saraksta savas sāpes par visiem pārējiem valodas jautājumiem (t. i., tiem dažiem, kas viņiem zināmi, pat ja tie ir pilnīgi nesaistīti ar konkrēto sarunas tēmu).

Valodas pūristi zina, ka eksistē valodniecība un valodnieki, taču nav īsti pārliecināti, ar ko tie nodarbojas. Daudzi pūristi vēlētos valodniecībā redzēt utilitāru funkciju – lai valodnieki pateiktu, kā ir “pareizi”, un lai pūristiem tādējādi būtu vieglāk nosodīt citus par “nepareizību”. Tāpēc pūristi ir sašutuši, ja valodnieki to nedara. (Lai gan uzskatīt, ka valodniecības mērķis ir “valodas pareizība”, būtu tas pats, kas uzskatīt, ka botānikas mērķis ir izravētas dobes un nogrābstīti dārza celiņi.) Visu sarežģī arī tas, ka, tā kā pūristi ir krietni skaļāki un redzamāki par valodniekiem, sabiedrība nereti par valodniekiem notur tieši viņus – lai gan būtībā šāds pārpratums ir aizvainojošs gan valodniekiem, gan pūristiem pašiem.

Vēl viena pūristu īpatnība – viņuprāt, jebkura saruna vai teksts, kura liecinieki viņi ir, paredzēts viņu ausīm, acīm un vērtējumam. Citiem vārdiem sakot – pūristi ne tikai noklausās svešas sarunas, bet labprāt tajās arī iejauktos. Pūristi bieži izsakās negatīvi par interneta ietekmi uz valodu, taču patiesībā viņi varētu pateikties internetam – bez tā viņi nevarētu tīksmināties par tik daudziem “nepareizi” rakstošiem cilvēkiem un arī paši nevarētu publiski paust savu nosodījumu. Valodas pūristi reizēm līdzinās tiem cilvēkiem, kas nosoda vai vēlas regulēt citu intīmo dzīvi, pat ja tā viņus nekādi neskar. (Sašutums par citu cilvēku lietotajiem anglicismiem, rusicismiem vai smailijiem būtībā ir no tā paša lauciņa, kur aug homofobija vai arī, piemēram, masturbācijas pasludināšana par grēku.)

Daudzos gadījumos valodas pūrismam ir gandrīz tikpat mazs sakars ar valodu, cik izvarošanai ar mīlestību. Taču gan valodas pūrismam, gan izvarošanai ir visai liels sakars ar vēlmi izrādīt varu, izjust pārākumu un pakļaut citus savai gribai. Valodas pūrisms ir process, kad cilvēks cenšas paturēt savā kontrolē to, kas viņam nepieder.