Valoda ir ne tikai jāiemācās, tā ir arī jāiemāca

Latvijā dzīvo ne tikai cilvēki, kuri ir ieguvuši pilsonību, šeit piedzimstot, bet arī tie, kuri to ir ieguvuši naturalizācijas procesā. Latviju par savām mājām sauc arī mūsu sabiedrības jaunpienācēji no dažādām valstīm, kuri ikdienā stiprina mūsu uzņēmumus ar savām prasmēm, studē vai veido šeit ģimeni. Mēs nedrīkstam aizmirst arī par cilvēkiem, kuri savulaik nekļuva par Latvijas pilsoņiem, bet Latviju tomēr sauc par savām mājām.

Daļu šo cilvēku vieno tas, ka latviešu valoda nav viņu dzimtā valoda, bet ikvienam, kurš Latviju šobrīd un turpmākos gadus sauks par mājām, ir jāprot latviešu valoda – sākotnēji vismaz sarunvalodas līmenī ar iespēju to samērā ātri apgūt teicamā līmenī.

Bet prast latviešu valodu, prast jebkuru valodu – tas nav pašsaprotami. Ne visiem ir iespējas apgūt jaunu valodu strauji. Turklāt valodu tāpat vien neiemācās, valoda ir jāiemāca. Ir jārada vide, kurā ne tikai vismotivētākajiem un finansiāli nodrošinātākajiem, bet arī visiem Latvijas iedzīvotājiem būtu iespēja apgūt latviešu valodu ātri un viegli.

Šobrīd sabiedrībā ir jūtams naids un dusmas pret tiem, kuri latviski neprot, – gan pret tiem, kuri ilgstoši nav spējuši valodu apgūt, gan pret tiem, kuri Latvijā dzīvo pavisam neilgi. Vērojama arī skaļāka vēlme pēc latviešu valodas dominances, kas nav nepareizi: ikvienam Latvijā jāspēj vienoties cieņā pret Latvijas valsti un latviešu valodu. Bet dusmas un naids nekādā ziņā nepalīdz rast risinājumu, lai ikviens Latvijas iedzīvotājs varētu valodu apgūt.

Sabiedrībā ir sadalījusies divās frontēs: pirmā pauž, ka valstij nevajadzētu ieguldīt ne centa latviešu valodas apmācībā un katram pašam jāspēj apgūt valodu vai arī “jābrauc prom”, savukārt otra fronte apzinās, ka kopš neatkarības atgūšanas nekāds lielais darbs nav izdarīts, lai latviešu valodas apmācības būtu pieejamas, un būtu pēdējais laiks iespringt, lai izlabotu kļūdas un rastu iespēju ikvienam valodu iemācīt. Diemžēl pirmā fronte dominē (vismaz skaļuma ziņā), nosodot un nicinot ikvienu, kurš valodu nezina. Līdz šim lielākā daļa uzmanības ir tikusi veltīta krievvalodīgajiem, taču veidojas arī jaunas kopienas – cilvēki, kuri Latvijā ir ieradušies pēdējo piecu un vairāk gadu laikā. Ja nekas nemainīsies, nākotnē mūsu sabiedrībā būs jaunas atsvešinātas kopienas, kas nepratīs latviešu valodu, nepatērēs saturu latviešu valodā, neiesaistīsies sabiedriskajās organizācijās un dzīvos atsvešināti savās kopienās.

Valoda ir pamats veiksmīgai ārvalstnieku iekļaušanai Latvijas sabiedrībā. Taču vairāk nekā 30 gadus valodas apguve ir atstāta pašplūsmā – bez vienotas valsts organizētas valodas apguves sistēmas. Līdz šim valdības darāmo darbu sarakstā valodas stiprināšana tikusi plānota trīs prioritāros pasākumos: valodas kursi, atbalsts Latvijas Nacionālās bibliotēkas iniciatīvai un Valsts valodas dienas debates Saeimā.

Šie valdības plānotie pasākumi noteikti ir nepieciešami, bet nedomāju, ka varam cerēt – tieši šie uzdevumi sekmēs latviešu valodu apguvi un veicinās tās lietošanu ikviena Latvijas iedzīvotāja ikdienā.

Latvijai ir jāspēj katru ārvalstnieku iesaistīt valodas apguvē jau no pirmā gada, kas tiek pavadīts Latvijā. Valsts kontrole revīzijā (2021–2024. gadā) secināja, ka latviešu valodas apguve notiek sadrumstaloti. Valodas apguves finansēšanu un īstenošanu veic Kultūras ministrija, Labklājības ministrija, SIF, NVA un vismaz 18 pašvaldības. Trīs gadu laikā ārvalstnieku valodas apguvē ieguldīti 14 miljoni eiro. 120 stundu (A1) kursus pabeidza tikai 14 000 no teju 54 000 ārvalstnieku, kuri saņēma pirmreizējās termiņuzturēšanās atļaujas šajā periodā.

Citviet Eiropā valodas apguve tiek organizēta sistemātiskāk. Piemēram, Vācijā ikviens, saņemot termiņuzturēšanās atļauju, piesakās integrācijas kursiem, kuru apjoms ir 700 stundas, tajā skaitā 300 stundas ir paredzētas vācu valodas apguvei. Kursi ir obligāti visiem, kas valstī ieradušies ne no Eiropas Savienības valstīm, savukārt ES pilsoņiem tie ir brīvprātīgi. Kursu finansējums nāk gan no valsts, gan no pašiem dalībniekiem (aptuveni 2–5 eiro par vienu mācību stundu).

Viens no risinājumiem – izveidot vienotu valsts valodas apguves sistēmu, līdzīgu citām Eiropas valstīm. Un likumā “Imigrācijas likums” noteikt, ka ikvienam, saņemot pirmreizējo termiņuzturēšanās atļauju (TUA), jau pirmajā gadā jāiekļaujas valodas apguves procesā un, iespējams, jāapgūst valoda vismaz A1–A2 līmenī. Par kursu izmaksu segšanu var diskutēt – to varētu darīt augstskolas, darba devēji vai arī paši ārvalstnieki. Šāda sistēma ļautu uzraudzīt kursu pieejamību un kvalitāti. Pašlaik likums neprasa valodas zināšanas, lai atjaunotu TUA, taču, piesakoties pastāvīgajai uzturēšanās atļaujai, A2 latviešu valodas līmenis jau ir obligāts.

Politiķi bieži iebilst tam, lai piešķirtu valsts finansējumu valodas apguvei, un diskusija ir pamatota – ne tikai valstij ir jāmaksā. Daļēju atbildību var uzņemties ārvalstnieki, augstskolas un darba devēji, savukārt valsts var turpināt atbalstīt tos, kam atbalsts valodas kursu apmaksāšanā ir patiesi nepieciešams, – cilvēkus ar bēgļa vai alternatīvo statusu, bērnus, Ukrainas civiliedzīvotājus.

Mēs varam turpināt nīst ikvienu, kurš nav apguvis latviešu valodu, bet varam arī izvēlēties problēmu risināt un valodu iemācīt. Papildus tam nedrīkstam arī aizmirst, ka ikvienam ir jādod iespēja piederēt savai kopienai, tiesības saglabāt un attīstīt savu dzimto valodu, etnisko un kultūras savdabību. Stiprināt, godāt Latviju un prast latviešu valodu var arī, neatsakoties no savas dzimtās valodas – krievu, hindi, tamilu, jorubu, angļu vai citas.