Tulkojuma materialitāte

Mēs visi esam tulkotāji. Neatkarīgi no tā, vai darām to apzināti vai ne, katru mīļu dienu mēs visi iesaistāmies tulkošanā. Mēs nolasām pasauli iekšpus un ārpus mums, mēs to saprotam (vismaz pūlamies), mēs to saskaldām gabalos un pārkārtojam, un mēs turpinām to nodot tālāk. Paši sev. Cilvēkiem mums apkārt. Enriko Terinoni (Enrico Terrinoni), itāliešu tulkotājs, kurš – citu starpā – tulkojis Džeimsu Džoisu, norāda, ka “mēs visi esam dzīvs tulkojums”¹, ar to domājot, ka ikviens no mums ir tulkotājs, jo “caur tulkojumu mēs iztulkojam paši sevi”². Doma, ka mēs nepārtraukti tulkojam paši sevi, izmaina tradicionālo tulkošanas kustības izpratni, kas uztver tulkošanu kā virzību no avot(valodas) uz mērķ(valodu), un ļauj mums domāt par tulkošanu kā par kustību, kas virzās no iekšējas telpas uz ārēju telpu, no noklusējuma un neredzamības statusa uz redzamības statusu. Līdzīgi kā vilnis, kas iznes krastā, atstādams tur visu apskatei, to, kas ir tālu jūrā un dzelmē.

Rainera Marijas Rilkes dzejolī Durch den sich Vögel werfen ir rinda, kas vēsta: “Raum greift aus uns und übersetzt die Dinge (..)” – un ko [angliski] varētu tulkot kā “Space reaches from us and translates things (..)”. Kad pirmo reizi lasīju Rilkes dzejoli, šī rinda man šķita īpaši interesanta vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, fakts, ka dzejnieks savieto dialoģiskās attiecībās telpas un tulkošanas jēdzienu, iedomājoties, ka telpa izplešas no iekšienes un iztulko lietas, padarot tās redzamas, taustāmas un novietojot tās kustībā, kas vienlaikus ir saistīta gan ar virzienu, gan matēriju. Tādējādi tulkojums kļūst par līdzekli, caur kuru telpa tiek piepildīta: telpu kā trūkumu – vai trauku, kas uzreiz visas matērijas pilns, – formē un veido tieši ietulkošana iekš kaut kā, ko varētu nosaukt vārdā, ieraudzīt un kam varētu pieskarties, iepazīt. Tāpat kā marmora gabals satur visas statujas vienlaikus, pirms tēlnieka meistarīgās rokas pārvērš to kādā atpazīstamā skulptūrā, telpa satur visas lietas, pirms tulkojums iedarbojas uz to, pārveidodams lietās.

Tulkotājs un zinātnieks Stīvens Mičels (Stephen Mitchell) paveic ko gaužām savādu, tulkodams Rilkes dzejoli angliski. Vācu darbības vārds übersetzt angļu valodā pārtop par construes, un die Dinge ir iztulkots kā the world: “Space reaches from us and construes the world.” Lai kādi arī būtu šo tulkojumu izvēļu iemesli, Mičela versija dod mums iespēju pārvērtēt tulkojuma kā celtniecības spēka lomu, kas ne tikai iztulko lietas, bet arī uzbūvē pasauli, rada mūsu apkārtējo realitāti. Tradicionāli uzskatīts par sekundāru produktu, knapu oriģināla kopiju, tulkojums, kam piešķirts transformējošs būvēšanas spēks, gāž tā tradicionālo hierarhisko izpratni par pakalpīgu kultūras izpausmes formu.

Pētījumi par kultūru konstruēšanu caur tulkošanu nav jauni. Tulkojot daiļliteratūru no citām kultūrām, tulkotājs var lasītāja acu priekšā iedzīvināt jaunas pasaules, piedāvājot jaunus vārdus, jaunas domas un atjaunotu izpratni par pasauli, kas nebeidzas pie apvāršņa. Tulkotāji sēž milzīgas kultūras varas virsotnē, kas nesastāv tikai no plašas leksikas, valodiskas izteiksmes un gramatiskās saskaņas pārzināšanas vien, bet ir atkarīga no viņu spējas mediēt kultūras un identitātes, nodrošinot tām kontaktēšanos, interpretējot to, kas notiek aiz nacionālajām robežām un radot jaunus izpratnes un mācīšanās veidus no Cita.

Tulkojums pārnes nozīmīgas un reālas kultūras un sociālās pārmaiņas. Lielisks piemērs ir pirmās organizētās geju atbrīvošanās kustības radīšana Itālijā 1971. gadā, kas bija tieši saistīta ar Alena Ginsberga atdzejojumu publicēšanu itāliski. Strādājot pie itāļu tulkotājas un intelektuāles Fernandas Pivano (Fernanda Pivano) ieguldījuma amerikāņu kontrkultūras literatūras uztverē un izplatīšanā Itālijā pēc Otrā pasaules kara, sazinājos ar aktīvistu, žurnālistu un politiķi Andželo Pecanu (Angelo Pezzana), kuram piederēja un kurš vadīja starptautisko grāmatnīcu Libreria Hellas Turīnā, kur 1957. gadā viņš organizēja pašu pirmo Alena Ginsberga dzejas lasījumu Itālijā. Tolaik, pateicoties nenogurstošajam Fernandas Pivano darbam, kura iesaistījās garā un sarežģītā redakcionālā cīņā, lai panāktu kontroversiālā amerikāņu dzejnieka publicēšanu, tikko bija iznākusi Ginsberga dzejas antoloģija itāliski. Antoloģija ietvēra arī garu Pivano rakstītu ievadu, kas sniedza pārskatu par bītu paaudzi un aktuālo kultūras un politisko atmosfēru. Tikko izlasītā savaldzināts, Pecana sadraudzējās ar tulkotāju un vēlāk satika Alenu Ginsbergu. Šo jauno kultūras un cilvēksaikņu radīšana atainoja būtisku momentu Pecanas dzīvē gan no intelektuāla skatapunkta, gan arī saistībā ar viņa identitāti kā gejam, kurš dzīvo valstī, kas tikko ir pieredzējusi totalitāru režīmu un kuras vēsture ir cieši saistīta ar katoļu baznīcu.

Plašā piekrišana, ko Ginsberga dzeja pieredzēja Itālijā, pateicoties Pivano izplatīšanas darbam, mudināja Andželo Pecanu pēc dažiem gadiem dibināt Itālijā pirmo organizēto geju tiesību un atbrīvošanās kustību F.U.O.R.I. Intervijā ar Pecanu, ko veicu saistībā ar savu pētījumu, viņš man teica: “Es biju iesaistīts divos līmeņos: pirmkārt, kultūras un, otrkārt, kā homoseksuāla persona. Pārmaiņas ieradās no ASV. Vienīgais, ko mēs ieguvām no citām vietām, bija vardarbīgas ideoloģijas. (..) Es varēju apgūt otru identitāti, pateicoties šai jaunajai draudzībai [ar tulkotāju – A. R.], kas pavēra manā dzīvē jaunus ceļus.” Saistībā ar F.U.O.R.I. kustību Pecana sāka publicēt izdevumu (ar tādu pašu nosaukumu), kam dažus gadus oriģināldarbus un tulkojumu sagatavoja arī Pivano un Ginsbergs. Pecanas un Pivano tulkošanas un izplatīšanas darba (par bītu paaudzi) sastapšanās reprezentē viņa geju tiesību aktīvista un vēlāk arī politiķa karjeras sākumpunktu.

Kā novērots Fernandas Pivano un viņas amerikāņu kontrkultūras literatūras tulkojumu seku gadījumā, kultūras vēsture atklāj daudzus sociālo pārmaiņu piemērus, kas tika ieviestas ar tulkojumu starpniecību to daudzajos veidos. Sākot ar lielākiem, nozīmīgiem notikumiem, beidzot ar šķietami mazākiem, ikdienišķākiem. Tulkojums vairs nav jāsaprot kā aizvietošanas aktivitāte – izdzēšanas un aizstāšanas procesā –, bet drīzāk kā viesmīlības (hospitality)³ vieta, kurā tiek iespējota kopbūšana ar Citu. Ideja par nacionālajām identitātēm, kultūrām un valodām, kas nošķirtas ar rūpīgi izzīmētām robežlīnijām, nav nekas vairāk par ilūziju. Identitātes, kultūras un valodas ieplūst cita citā, tās sajaucas, kombinējas un pārveidojas. Mēs nepārtraukti esam iesaistīti šajā tulkošanas procesā, tāpēc ka nenovēršami esam šīs kopbūšanas daļa. Pateicoties tulkošanai, tas, kas ticis uzskatīts par Citu, atrod veidu, kā sevi manifestēt caur jaunu valodas izteiksmi un tiek radīts par jaunu. Tas vienmēr šei/t/ur ir bijis, tikai vienkārši netika izteikts. Tulkojums paveic svarīgo darbu, mums par to atgādinot.