Tev ir valoda – tev ir vara!

Valoda ir vara, un varu iegūst caur valodu. Valodā ir spēks, ar to var radīt to, kā vēl nav. Ar valodu nosakām robežas starp labo un slikto, dabisko un nedabisko, loģisko un aplamo. Valodas lietojums mums katram ir ieradums, kas apzinoties vai neapzinoties uztur esošo. Valoda ir filtrs, kas ietekmē, kā uztveram un izprotam to, kas mums ir un ir bijis apkārt. Valoda ietekmē to, kā jūtamies. Valoda ir gan naida, gan mīlestības ierocis.

Varam noteikt trīs pieejas valodai, kas savstarpēji ietekmējas un bagātinās. Līdz ar to arī trīs veidu valodniekus (plašā nozīmē).

Pirmie ir preskriptīvisti, kas valodu normē vai normas propagandē. Tie ir cilvēki, kuri, piemēram, krata ar pirkstu un interesējas par to, lai valoda būtu “pareiza”, atsaucoties uz viņu autoritātēm (vienalga, vai tas būtu Endzelīns, latviešu valodas skolotāja, slavens tulkotājs vai vārdnīca). Daži pat kliedz: “Kļūda, kļūda, kļūda!” Tomēr valodas normas arī sekmē komunikāciju un piešķir valodai statusu. Normas var arī pozitīvi ietekmēt valodas lietojumu. Tādēļ ir maz valodnieku anarhistu un dažiem cilvēkiem valodas normēšana ir darbs. Preskriptīvistu darba rezultāti var būt noteikumi, komisiju lēmumi, terminoloģijas un pareizrakstības vārdnīcas, mācību līdzekļi.

Otrie ir deskriptīvisti, kas valodu apraksta, kategorizē, sistematizē. Viņi valodu pēta un mēģina saprast, kā tā darbojas, kā tās lietojums ir saistīts ar sociāliem faktoriem, situācijām vai teksta tipiem, kā mēs valodas mācāmies, kā tās vēsturiski ir attīstījušās, kā izpaužas valodas traucējumi. Deskriptīvisti var doties uz kādu tālu salu, lai iemūžinātu apdraudētu valodu, vai pētīt, kādi ir valodiskie rīta rituāli kādā no Rīgas guļamrajoniem. Deskriptīvistu darba rezultāti var būt, piemēram, zinātniski pētījumi, populārzinātniski raksti, e-rīki, tekstu korpusi, izlokšņu vārdnīcas.

Trešie ir aktīvisti, kas vēlas cita starpā iespējot marginalizētas grupas un cīnīties pret apspiešanu sabiedrībā vai agrāko totalitāro režīmu sekām. Piemēram, arvien ir latvieši, kuri Latvijā kaunas runāt un rakstīt publiski savā dzimtajā latviešu valodā (latgaliešu valoda ir viena no divām latviešu valodas rakstu tradīcijām). Valodas aktīvisms var būt lībiešu valodas nometnes rīkošana, cīņa pret mobingu skolās un atbalsta vairošana līdzcilvēkiem. Aktīvisti var kļūt par preskriptīvistiem. Aktīvistu darba rezultāti var būt, piemēram, diskusijas un darbnīcas, protesti, akcijas, ieteikumi.

Valodu mājas intereses un aktivitātes atspoguļo visas trīs pieejas, taču visvairāk izpaužas valodas aktīvisms. Mums ir vara – kaut neliela –, ko izmantojam ikdienā: cik lielā mērā tas, ko liekam iepirkumu grozā, ietekmē klimata pārmaiņas, atbalsta bērnu verdzību vai dzīvnieku mocīšanu vai sekmē totalitāro režīmu ekonomiku? Vai izvēlamies braukt ar mašīnu vai divriteni vai izmantot avārijas gaismas, lai attaisnotu citu satiksmes dalībnieku traucēšanu? Balsošana vēlēšanās ir politiska izvēle, neinteresēšanās par politiku un stāvēšana malā ir politiska izvēle. Ļoti daudz no tā, ko darām ikdienā, ietekmē citus cilvēkus, un ikvienam no mums ir vara. Kaut nedaudz.

Vara vai bezvara izpaužas caur kādas valodas prašanu vai neprašanu, lietošanu vai nelietošanu. Ietekme ir tam, kurš prot ietērpt savu domu vārdos. Tradīcija ir gan sieviešu ģenitāliju sakropļošana, gan Jāņu dziesmas – dažas tradīcijas ir paturamas, citas ne. Tāpat ir ar valodu. Nepārtraukti nepieciešams pārvērtēt a priori definīcijas, metaforas un kategorijas, lai cilvēki justos labāk un sabiedrība būtu iekļaujošāka. Ar valodu arvien un nepārtraukti katru dienu pārveidojam sevi un realitāti.

Vajag piedomāt, kā runājam ar un par līdzcilvēkiem un dzīvniekiem.
Vajag diskutēt par to, kā varas iestādes caur valodu var padarīt pakalpojumus pieejamākus.
Vajag piedomāt un diskutēt par to, kā runājam par un uzrunājam cilvēkus ar citu dzimti, ķermeņtipu vai fiziskiem traucējumiem.
Vajag diskutēt par to, kā runājam par satiksmi, lai tā būtu cilvēkiem draudzīgāka, veselīgāka un drošāka.
Vajag diskutēt par to, kurā vai kurās valodās valsts komunicē ar iedzīvotājiem, lai mazinātu sabiedrībai bīstamu spēku ietekmi.
Vajag piedomāt, kā izturamies pret cilvēkiem, kuri runā citās valodās vai citā mūsu valodas paveidā.
Vajag diskutēt par to, kā varam runāt par klimata krīzi, lai saprotam, ka tā tiešām ir krīze.
Un dažkārt vajag ļauties jaunradei un priekam, ko sagādā valoda. Arī tā var panākt pārmaiņas!