Spoguļoties citādībā

Domā par mīlestību. Domā par mīlestību, kas svešā pilsētā maldās pa ielām. Domā par mīlestību, kas staigā pa ietvi un šķērso krustojumus pie luksofora, iet pa šķērsielām un parkiem, gar upi un kafejnīcām. Domā par mīlestību, kas nesteidzīgi soļo pār laukumu – lielu taisnstūrveida laukumu kādā Francijas pilsētā. Neviens uz to neskatās. Neviens nezina. Mīlestība lēni dodas uz laukuma otru galu. Kāpēc viņa to dara, kāpēc pazudusi lūkojas apkārt? Katrs solis tuvina galam, tuvina soda izpildes vietai. Mīlestību sodīs lielajā, klajajā Bordo laukumā, un par to – mīlestību, kas cieš, ilgojas, cer un gaida – stāsta Hanne Eštavīka. Viņas romānā pilsēta kļūst par ilgošanās un nogurdinošas klaiņošanas simbolu. Galvenā varone Ruta, kurai Bordo plānota izstāde, pavada vairākas dienas, klīstot pa pilsētas ielām un gaidot Juhannesu, kurā ir iemīlējusies. Viņu attiecības nav ideālas. Tajās trūkst vairāku Rutai svarīgu aspektu: lai gan Juhanness apgalvo, ka Rutu mīl, viņš turpina pavadīt laiku atsevišķi un ar citām sievietēm. Viņš ar Rutu nemīlējas. Viņš tai pilnībā neatklājas. Ruta ir ieslodzīta apburtajā lokā, viņai nekad neizdosies Juhannesu pa īstam iepazīt.

Cilvēka eksistences un savstaprējo attiecību atsegšana ir Hannes Eštavīkas darbiem raksturīga tematika – to viņa noslīpējusi līdz mirdzumam. Literatūrā Eštavīka debitēja 1994. gadā ar romānu «Robs» (Hakk) un pēcāk ir sarakstījusi vairāk nekā desmit romānus, kas saņēmuši virkni balvu, tai skaitā izdevniecības Aschehoug balvu, Brāges balvu (Brageprisen) un Bada balvu (Sult-prisen). Hanni Eštavīku mēdz dēvēt par vienu no Norvēģijas interesantākajām un apspriestākajām rakstniecēm: literārajās aprindās viņas darbiem raksturīgais reālisms raisījis plašas debates, jo Eštavīkas romānos sastopami atpazīstami personāži. Tādā veidā Hanne Eštavīka izpludina robežu starp fikciju un realitāti. Kritiķi viņas pieeju dažkārt vērtēt asi, tomēr vienlaikus skata Eštavīkas romānus plašākā literārā procesā, ko Rietumu tradīcijā atpazīstamu padarījuši tādi autori kā Elena Ferrante (Elena Ferrante, 1943), Emanuēls Karērs (Emmanuel Carrèr, 1957), Zeidija Smita (Zadie Smith, 1975) un Kristena Ropeniēna (Kristen Roupenian, 1981), – tiešamības literatūra kļūst aizvien populārāka, kaut dažkārt uz romānos attēloto cilvēku privātās dzīves rēķina. Tiešamības literatūru raksturo liela reālisma pakāpe, kā arī autobiogrāfisku un biogrāfisku elementu lietojums. Neskatoties uz debatēm par ētiskumu, privātu detaļu atklāšana piešķir literāram darbam nepastarpinātas intimitātes efektu un uzreiz ierauj lasītāju dramatizētā varoņa sarežģītajā pasaulē.

Eštavīkas literārā darbība aptver mīlestību visā tās daudzveidībā, visos veidos un formās un izpēta tās cilvēcisko pusi. Romāni Mīlestība» (Kjærlighet, 1997), «Tik patiesi, cik esmu» (Like sant som jeg er virkelig, 1999) un «Laiks, ko tas paņem» (Tiden det tar, 2000) veido triloģiju, kurā tēlotas nelaimīgas ģimenes attiecības: meklējot kopīgu valodu, varoņi rada sapratnes trūkumu, jo pieviļ tos, par kuriem vajadzētu rūpēties.

Valoda un ķermeniskais Eštavīkas vēstījumā iegūst dziļāku nozīmi un pauž indivīda grūtības definēt sevi attiecībā pret citiem. Romānā «Hiēnas» (Hyenene), kas izdots pirms romāna «Bordo klajie lauki», viņa raksta par to, kas notiek cilvēkā, kad tiek pārtrauktas attiecības, par tukšumu un vientulību, kas seko. «Bordo klajie lauki» vēsta par nepieciešamību radīt saikni, lai šo tukšumu aizpildītu. Romāna elegantā valoda slīd caur pirkstiem kā zīds; liela loma grāmatā ir atvēlēta seksualitātei, un detalizēti tiek attēlota Rutas fiziskā un garīgā odiseja, mēģinot tuvināties Juhannesam.

Tomēr atrast Juhannesu nav šī ceļojums vienīgais mērķis – no tā izaug stāsts arī par to, kā ir dzīvot starp citiem, kā ir iespējams saslēgties ar pasauli ārpus sevis un kā pasaule atbild mūsu mēģinājumiem to darīt. Vajadzība un gaidas pēc tā, kas atrodas ārpus pašiem, kļūst par noteicošo mūsu identitātē un īpaši tajā, kā saprotam sevi šajā pasaulē. Romānā «Bordo klajie lauki» Hanne Eštavīka raugās uz mīlestību un seksualitāti no ļoti specifiska skatpunkta, taču cīņa par vienotību ar pasauli daudz vispārīgākā veidā ir tēlota jau iepriekš – romānā «Mācītāja», kas 2006. gadā iznāca izdevniecībā «Atēna» Daces Deniņas tulkojumā. Tajā mēs iepazīs tam jaunu mācītāju Līvu, viņas pārdomas un refleksijas par dzīvi un to, ka cilvēki var izdzīvot, tikai veidojot attiecības ar citiem. Tas ir spēcīgs romāns, kas izgaismo brīžus, kuros vārdi neietiecas un dzīve sķiet nepanesama.

Līdzīgi arī «Bordo klajie lauki» vēsta par saskarsmi ar citiem, viņu citādību un vienlaikus pēta šauro robežu starp pieņemšanu un pašdestrukciju. Cik ļoti Rutai ir jāmainās, lai pieņemtu Juhannesu? Cik daudz laika viņam jādod? Cik daudz drīkst ļaut mīlestībai piesārņot savu dabu?

Rutas ceļojums uzjunda jautājumus par eksistenciālām tēmām, mīlestību un savstarpējām attiecībām. Kamēr Ruta, paralizēta un stinguma sagūstīta, kavējas uz vietas, Juhannes dodas tālāk, turpina eksperimentēt un iepazīt savu seksualitāti, un apmierināt savas vajadzības.

Galveno varoņu esību izsaka arī vajadzība pašapliecināties caur attiecībām, caur otru cilvēku. Sevis izpratne notiek pateicoties citam un caur citu. Otram cilvēkam ir jābūt kā spogulim, jāpadara iespējama pašizpratne, kas veidojas no tā, kā šis otrs mūs redz. Rutai šī vajadzība izkristalizējas jau pavisam agri: «Kad mēs esam kopā, es pati sev kļūstu neredzama, jo no viņa puses nav apstiprinājuma, viņš nav mans spogulis, nekāds atstarotājs – tas, ko es saku, neatgriežas pie manis tā, lai es to varētu saskatīt.»

Tā ir galvenā tēma, kas izvērsta Eštavīkas romānā. Viņa izmanto Rutas un Juhannesa disfunkcionālās attiecības, lai pētītu, cik ļoti cilvēka pašizpratne ir atkarīga no citiem. Protams, tas pats ir attiecināms arī uz ikdienu: vislabāk mēs sev atklājamies attiecībās arapkārtējiem – tie var būt ģimenes locekļi, kolēģi vai svešinieki, ko sastopam katru dienu. Tomēr romantiskās attiecībās pašizpratne kļūst nozīmīgāka, jo tuvināšanās un pieņemšana ir acīmredzami pamatelementi, bez kā attiecības nevar veidoties. Eštavīka apskata, kā divi nozīmīgi personības aspekti – seksualitāte un spēja mīlēt – var indivīdu padarīt ārkārtīgi ievainojamu, ja jūtas un dziņas nav abpusējas.

Lai gan Ruta ir četrdesmitgadniece, viņa dodas ceļā, lai atklātu seksualitāti, kāda piemīt Juhannesam, bet neder viņai pašai. Nedrošība un šaubas par sevi aizvien dziļāk iemājo Rutā, un, mēģinot plest savas robežas, Ruta sabrūk. Mēģinot mainīt savas būtības pamatus, lai varētu kļūt par Juhannesa pasaules daļu, viņa atklāj savu trauslumu un kapitulē. Romāna nosaukumā minētie klajie lauki tādējādi kļūst par simbolu lielajai un vientuļajai pasaulei, kurā cilvēki satiekas, vietai, kurā ir viegli zaudēt kursu un kur mīlestība klīst tūkstoš dažādos virzienos, līdz notupstas pie giljotīnas, noliec galvu, aizver acis.

Romāns «Bordo klajie lauki» ir piederīgs tam mūsdienu norvēģu literatūras vilnim, kam pieskaita arī Kārla Ūves Kneusgora (Karl Ove Knausgård, 1968), Tomasa Espedāla (Tomas Espedal, 1961) un Vigdisas Jortas (Vigdis Hjorth, 1959) darbus, kas aizrāvuši visu pasauli. Romānā zinātājs pamanīs Hannes Eštavīkas privātās dzīves detaļas, bet uz jautājumu, vai romāns ir autobiogrāfisks, rakstniece atbild, ka grāmata ir rakstīta par viņas dzīvē būtiskām lietām, tomēr nav biogrāfija: «Es izmantoju literatūru, lai meklētu atbildes uz sev citādi neapejamiem jautājumiem. Lai ļaudis domā, ko grib, man no tā ne silts, ne auksts. Man ir svarīgi, lai lasītājs lasot satiekas pats ar savu mīlas dzīvi, nevis manu.»