Sasateikūt ar pasauli i bāgūt nu juo

Jau pyrma Nobela premejis literaturā sajimšonas 2023. godā Juns Fose beja teatra vidē plaši pazeistams ar sovom lugom, kas īlīkams vysā pasaulī vysu vaira īstudātūs vydā. Pastotūt jū sūpluok cytu skandinavu rakstinīku, norvegu dramaturgs ir par reizi ūtrais aiz Henrika Ibsena, ka runa ir par reprezentaceju teatrī. Tok aiz (i pyrma) globaluos Fosis rakstnīceibys dimensejis juo dorbim rakstureiga stypra lokala i nacionala kvalitate. Juna Fosis rakstnīceiba patīseibā dzili īsasakņuojuse juo norvegu montuojumā, tys ir, Vestlannis regionā – Norvegejis rītumu krostā. Fose ir dzims kvekeru saimē 1959. goda 29. septembrī Heugesunnā i izaudzs mozā cīmatā Strandebarmā, kū īskaun majestatiska i dramatiska dobys ainova Hardangerfjorda veidā. Itei vīta ar juos absoluti dabiskū skaistumu i mīra pylnū izolieteibu ir pamateigi ītekmiejuse Fosis literarū redzīni, kuo rezultatā jis sovūs dorbūs īpyn dziļu vītys i introspekcejis sajiutu. Izaugšona Strandebarmā fjordu i kolnu īskuovumā Fosē īlyka spieceigu saikni ar dobu i vīnatni, kas ir juo dorbu centralī motivi.

20. godu symta 70. godu beiguos Fose puorsacēle iz Bergenu, kur Bergenys Universitatē studēja literaturu i filozofeju. Juo studeju godus īzeimēja plaukstūšuo interese par literaturys teoreju, kur jis īsapazyna ar taidu īvārojamu dūmuotuoju idejom kai Tedors Adorno, Rolans Barts, Martins Heidegers, Žaks Derida i Mihails Bahtins. Ituos ītekmis īspaiduoja juo vāluokūs dorbu teoretiskū dziļumu i izpratni par tū, kas ir raksteišona. Fosis literarais ceļuojums aizasuoce 1983. godā, kod tyka publicāts juo debejis romans Raudt, svart (“Sorkons, malns”). Romans, kura darbeiba nūteik iz Hardangerfjorda ainovys fona taišni Strandebarmā, viestej par jauna golvonuo personaža sasaceļšonu pret juo pietiskuos saimis vidi. Romanā īraugama tīša Tarjeija Vesosa ītekme, kurs ir vīns nu pošu nūzeimeiguokūs Norvegejis rakstinīku i atzeits Fosis īdviesmis olūts. Vesosa ītekmis var just Fosis tematiskajā fokusā iz cylvāka jiutom i dobu, kai ari juo minimalistiskajā stilā, kū kritiki par reizi atzyna par Fosis styprū pusi. Cyti norvegu rakstinīki, kuri Fosei ir bejuši nūzeimeigi, ir Jenss Bjērnebū i Nobela laureats Knuts Hamsuns. Itī rakstinīki, kuri “padareja pasauli eistuoku i leluoku”, jū eistyn īspaiduoja, i jis par reizi raudzeja imitēt jūs raksteibys stylu.¹ Pi ituo eipaša nūzeime Fosis rakstnīceibys veiduošonā beja taidu modernistu kai Ūlavs H. Heuge, Pols Helge Heugens, Federiko Garsija Lorka, Viljams Folkners i Semjuels Bekets dorbim.

90. godūs Juna Fosis literaruo darbeiba turpynuoja atsateisteit. Jis sovūs dorbūs napuortraukti pieteja cylvāka eksisteņcis, izolieteibys i vydyskuo i uorejuo pasauļa sasadūršonys temys. Par pīmāru, juo romani Melancholia I (1995) i Melancholia II (1996) īsatīce sarežgeitajuos personažu vydyskajuos dzeivēs caur skūpu i īspaideigu prozys volūdu, kas izzeimej dzilis emocionaluos i psihologiskuos ainovys. Itī dorbi ilustrej Fosis spieju ar minimalim pajiemīnim i rokstūt “tik vīnkuorši, cik varu”², radeit spraigus, saistūšus narativus.

Tok pasauļa slavi Fosei ir ness taišni juo īguļdejums teatrī. Par speiti juo pyrmajai napatykai pret teatri, eipaši norvegu teatri, finansialu vajadzeibu deļ jis 1994. godā saraksteja sovu pyrmū lugu Og aldri skal vi skiljast (“I myusu nikod nivīns naškiers”)³. Suokumā Norvegejā Fosis lugys tyka sajimtys rondonai, tok uorzemēs juos sajēme īviereibu i slavi. 1999. godā luga Nokon kjem til å komme (“Kaids nūteikti atīs”) tyka īstudāta Parizē Kloda Režī režejā, izapeļnejūt legendarus panuokumus i padorūt Fosi par storptautysku dramaturgu. Lugys panuokumi beja monumentali, i fraņču laikroksta Le Monde kritiks Mišels Kurno slavēja Fosi par jaunu ceļu īstaiguošonu teatrī i “jaunu ocu i ausu” īdūšonu auditorejai⁴.

Fosis dramaturgeja bīži teik saleidzynuota ar Semjuela Beketa dramaturgeju, kū raksturoj izteikts minimalisms. Juo luguos ir viņ puors personažu, tryuceigys dekoracejis i vīnkuorša volūda ar atkuortuojumim i pauzem. Dūmojūt par sovu dramaturgejis volūdu, Fose ir sacejs:

“Es piec dobys vysod asu bejs zynomā mārā minimalists, i, pa munam, teatris pats par sevi ir zynomā mārā minimalistiska muokslys forma ar daudzom svareigom minimizejūšom strukturom: īrūbežuotu telpu, īrūbežuotu laika pūsmu i tt. (..), kod es pyrmū reizi pīsasādu, kab raksteitu lugu, es atkluoju, ka cīši izbaudu remarku i dialogu saceriešonu, kuri nūzeimuoja viņ tū, kū nūzeimuoja, voi pat vaira, nakai tyka pasaceits, var byut, pat pretejū tam, kas tyka pasaceits, bez koč kaidys ironejis.”⁵

Fosis minimalistiskuo pīeja īt cauri kotram juo dramaturgiskuo dorba aspektam, reducejūt dialogu i darbeibu leidz byuteibai i taidā veidā meklejūt nūzeimi tymā, kas nav tics pasaceits, tymā, kū nav īspiejams izsaceit ar volūdu. Īsadvasmojūt nu dekonstrukcejis i lingvistiskuo skepticisma, Fose izprūt volūdu kai napuortrauktu kusteibu: volūda ir myužeigi maineiga, nikod na namaineiga, i juos nūzeime sakņojās diffèrance, kai teoretizēja dekonstruktivists filozofs Žaks Deridā. Saskaņā ar Fosi raksteišonys rezultatā rūnās atškireiba, kurā forma roda nūzeimi: nūzeime rūnās taišni nu kontrasta tuo storpā, kas atsarūn formā, i tuo, kas palīk uorpus juos. Tys, kas palīk uorpus, ir Cyts – tei nanūsokomuo i naizsokomuo byuteiba, kū Fose caur sovu raksteišonu rauga aizsnēgt, piļneibā apsazynuodams, ka nav varams sasazynuot ar nasazynojamū.⁶ Fosis dramaturgeja atspīgelej idealū juo dzejis i prozys kombinaceju. Kai pats autors nūvāruojs: “[Es] pajemu koč kū nu sovu romanu i koč kū nu dzejis, (..). Breivais pants, volūdys kusteiba – tys īt nu dzejis. Dramatiskuos situacejis, bet na darbeiba, sovutīs īt nu romanu.”⁷

I Fosis luguos eistyn ir cīši moz darbeibys – “Kaids nūteikti atīs” itamā ziņā nav izjāmums. Lugys darbeiba nūteik attuolā i izolātā apvydā pi jiurys ainovā, kas atguodynoj Norvegejis pīkrasti, kur div golvonī personaži Jei i Jis ir tikū īsavuokuši jaunā sātā, kū obeji ir nūpierkuši, kab byutu “åleine i kvarandre”, burtiski – vīnatnē vīns ūtrā. Trešais i pādejais lugys personažs ir Veirīts, sābris, kuram da tuo pīderēja sāta, kū puors ir tikū nūpiercs, i kurs gols golā pasaruoda pi jūs slīkšņa, samaituodams jim planu aizbēgt nu pasauļa. Narativs mainuos ainu storpā ustobā i uorā.

Teksts puorsvorā sastuov nu dialogu: Jis i Jei runoj par sovu gribiešonu byut “vīni kūpā” tuoli paceli nu vysu cytu. Turpynuojumā Jei suoc just kū taidu, kas atsaškir nu tuo, kū Jei beja gaidejuse, i Jai ruodīs, ka kaids nūteikti atīs. Gols golā īsarūn svešais Veirīts, īsajaukdams jūs dzeivē. Jis paslaptiņ staigoj ap jūs ustobu, syt pi durovu, pagaist i tod īīt. Lītojūt eisys, aprautys ryndys, kū vīnoj atkuortuojumi, pretruneigums i pauzis, Fose roda “monologu kūram”, kurā atsevišku personažu bolsi apsavīnoj kolektivā bolsā, atspīgelejūt fragmentātū individa identitati. Itī dialogi, kū īzeimej vydyskuos pretrunys, dubliešonuos i atsakuortuošona, akcentej vīnu nu rakstinīka atslāga temu – īdzymtū patīsys komunikacejis naīspiejameibu.

Lugā vysai nūzeimeiga ir ari raksteišonys tema, kas jū, bez šaubu, salīk kūpā ar Semjuela Beketa “Gaidūt Godo” jau lugys nūsaukumā. Kai Fose sacejs:

“Asu raudzejs vuiceitīs nu daudzu, tymā skaitā nu Beketa. Sovā rakstnīceibā es, īspiejams, asu izmontuojs Beketu kai sīnu, kai koč kū, pret kū asu variejs atsaspīst, kai jau lugys “Kaids nūteikti atīs” nūsaukums viestej. Ka gūdeigi, asu dreižuok Beketam oponiejs, na pīkrits.”⁸

Napuortrauktuo obeju golvonūs personažu nūsakaušona ar tū (voi kaidu), kurs varātu atīt i izmaituot jūs īdūmuotū izolieteibu, pīpylda lugu “Kaids nūteikti atīs” ar naatlīkameibys sajiutu, akcentejūt trauslū “es” stuovūkli, eipaši tod, kod tys attīceibu i sabīdreibys ideju sadurē ir saisteits ar “cytu”. Luga viereibys centrā izlīk svareigys eksistencialys temys, kas atsatīc iz individu, par pīmāru, mīlesteibu, greizsirdeibu, atsvešynuoteibu, vīnpateibu i ticeibu. Itūs aspektus personificej eteriskī personaži, kurim ir atjimts vyss, kas varātu mums dūt informaceju par jūs identitati (mes nazynim, kai jūs sauc, cik jim godu, kai jī izaver, ar kū nūsadorboj i tt.), leidza ar tū jī apsajam arhetipu lūmys Junga izpratnē. Taidā veidā var viļkt paralelis Fosis dramaturgejis i psihologiskuo realisma tradiceju storpā, koč jis pats napuorprūtami distancejās nu itaidys definicejis: norvegu rakstinīks patīseibā apgolvoj, ka jū nainteresej juo personažu psihologiskī aspekti voi jūs “vydyskuo dzeive”, bet gon – rokstūt par jūs “sasatikšonys ar pasauli” stuovūkli⁹ voi, kai “Kaids nūteikti atīs” gadīnī, – jūs (naveiksmeigī) raudzejumi tikt paceli nu juo (pasauļa).

Juna Fosis eipašais styls, kū raksturoj juo minimalistiskuo pīeja i dziļais psihologiskais viereigums, ir devs jam unikalu vītu myusu dīnu literaturā i teatrī. Juo spieja atkluot dzilis jiutys caur skūpu volūdu i juo koncentriešonuos iz cylvākstuovūkli rezonej ar skateituojim i skaiteituojim globali. Sovūs romanūs, dzejā, luguos i esejuos Juns Fose turpynoj pieteit cylvāka eksistencis sarežgeiteibu i trauslumu. Jis smeļās īdviesmi nu sovu norvegu sakņu i caur jom uzrunoj pošu leluokū auditoreju vysā pasaulī.