Runā par valodu!

Uzsākot filoloģijas studijas, Helēnei Ūri (Helene Uri) bija vienlīdz liela interese gan par literatūru, gan valodniecību. Kad bija jāizvēlas tēma diplomdarbam, viņa nolēma par pamatu ņemt personisku stāstu. Helēnes māsai 32 gadu vecumā bija insults un viņa zaudēja valodu, tādējādi gan Helēnes maģistra darbs, gan disertācija bija par afāziju.

Norvēģu valodniece profesore Helēne Ūri ir daudzu populārzinātnisku darbu autore par valodu, bet arī kā pieaugušo, tā bērnu rakstniece. Arī viņas daiļliteratūrā valoda tiek tematizēta. Viena no grāmatām, kas nonāca Valodu mājas redzeslokā, ir 2018. gadā izdotā populārzinātniskā grāmata “Kas teica ko? Sievietes, vīrieši un valoda” (Hvem sa hva? Kvinner, menn og språk), un mēs uzreiz sapratām, ka vēlamies aicināt autori uz sarunu par aktuāliem valodas jautājumiem sabiedrībā.

Snorre Karkonens-Svensons: Latvijā nav daudz tādu ekspertu, kuri specializētos tieši jautājumā par dzimti un valodu. Tādēļ vēlējāmies par to ar tevi parunāt. Bet ne tikai par to. Tu esi daudzus ieinteresējusi valodas jautājumos, jo proti fantastiski runāt par valodu un arī ražīgi darbojies šajā jomā. Varbūt tas nav viegls jautājums, bet kas, tavuprāt, valodā visvairāk pārsteidz “parastos” cilvēkus – ne-valodniekus – un liek nodomāt: o, tas ir kaut kas interesants!

Helēne Ūri: Jāsaka, es ļoti priecājos, satiekot cilvēkus, kuri ir lasījuši manas grāmatas un stāsta, ka tās viņus ir iedvesmojušas pat izvēlēties studēt valodniecību. Vēl pirms dažiem gadiem es teiktu, ka atbilde uz jautājumu ir etimoloģija, kas savā ziņā ir tāds kā valodniecības pabērns – tā neatrodas valodnieku uzmanības centrā. Taču ir forši sniegt lasītājiem atklājuma – ahā! – sajūtu, kas ļauj padomāt par valodu no cita skatpunkta: tas vārds patiesībā cēlies no tā un patiesībā nozīmē to, o, par to es nebiju iedomājies! Man šķiet, tas rosina interesi par valodu kā tādu un gramatiku, un valodniecību.

SKS: Piebildīšu, ka etimoloģija ir interesanta ne tikai valodas vēstures kontekstā, tā atklāj arī to, kā darbojas mūsu smadzenes, domāšana, kā mēs ar vārdiem kategorizējam pasauli sev apkārt. Bet tu teici, ka tā tu būtu atbildējusi pirms dažiem gadiem. Kā ir tagad?

HŪ: Tagad varu, liekot roku uz sirds, teikt, ka man visvairāk prieka un publikai lielākos ahā! mirkļus patiesībā sagādā valoda un dzimte – vienkārši ieraugot, cik dominējošs valodā izsenis ir maskulīnais un cik lielā mērā valodas lietojums ietekmē mūsu uzskatus un galu galā mūsu rīcību. Un cik patiesībā tradicionāla ir valoda. Cik šauras ir tās dzimtes kastītes pat Norvēģijā, valstī ar vislielāko dzimumu līdztiesību pasaulē, kā mums patīk par sevi domāt un kādi mēs arī esam pēc starptautiskajiem parametriem. Taču mēs joprojām uzslavējam sievietes, salīdzinot viņas ar vīriešiem: būt riktīgam vecim, būt ar spalvainām krūtīm vai pautiem. Un mēs runājam par raudāšanu kā meitenei, kur valodā ir iekodēts, ka zēniem runāt par jūtām ir meitenīgi, utt. Tas ir tas, kas šobrīd sniedz publikai jaunatklājuma sajūtu.

Marta Roķe: Kā jau tu minēji, Norvēģijā lielā mērā valda dzimumu līdztiesība. Un tomēr atšķiras tas, kā tiek runāts par vīriešiem un kā par sievietēm. Bet vai tas mainās?

HŪ: Jā, absolūti. Es pavadīju vasaru, klausoties vecus Norvēģijas Radioteātra ierakstus no 40., 50. un 60. gadiem. Ir skaidri redzams, ka ir diezgan liela atšķirība tajā, kā runāja un ko drīkstēja teikt. Viens ir saturiski, piemēram, kādā raidlugā tiek teikts, ka “banāni un sievietes jābauda nobrieduši”. (Smejas.) Šodien tas varbūt neietu cauri. Bet arī tīri valodiski: senāk lietoja vārdus ar īpašiem piedēkļiem, lai apzīmētu sievietes (kurus vairs mūsdienās nelieto), vai tika pasmiets – he-he-he, sievieškārtas policists (norvēģiski politimann, burtiski ‘policijas vīrs’). Daudz kas ir mainījies. Un tas ir noticis arī valstiskā līmenī, rosinot mainīt visus valsts amatu nosaukumus, kas ir dzimtspecifiski, uz dzimtneitrāliem. Ir mainīta vesela rinda vārdu, kas darināti ar vārdu -mann – ‘vīrietis’. Tagad visos oficiālajos dokumentos šie nosaukumi ir nomainīti. Un tad ir pārmaiņas, kas nāk “no lejas”, no valodas lietotājiem: norvēģi arvien retāk lieto vārdu formann (‘priekšsēdētājs’, darināts ar vārdu mann – ‘vīrs, vīrietis’), bet arvien biežāk tiek lietots leder (‘vadītājs’). Tā kā valodiski ir bijis daudz pārmaiņu: mēs vairs nelietojam profesiju nosaukumus ar sieviešu dzimtes galotnēm, tās ir lielā mērā izzudušas norvēģu valodā.

SKS: Interesanti, kā dažādās valodās pret to izturas atšķirīgi. Piemēram, vācu valodā vienmēr ir jāizceļ abi dzimumi profesiju nosaukumos. Latviešu valodā nevarētu to atrisināt tāpat kā norvēģu valodā, jo, lai gan arī norvēģu valodā ir vīriešu un sieviešu dzimtes vārdi, tie nav tik cieši saistīti ar bioloģisko dzimumu, apzīmējot personas, kā latviešu valodā.

HŪ: Izklausās, ka latviešu valoda šajā ziņā līdzinās vācu un romāņu valodām. Tajās ir jāizceļ sieviete – valodiskai līdztiesībai. Norvēģu valoda, par spīti tam, ka mums ir gramatiskā dzimte, daudz vairāk līdzinās angļu valodai. Vārds leder netiek uztverts kā dzimtspecifisks, bet kā dzimtneitrāls vārds, lai gan gramatiski vārdam ir vīriešu dzimte, savukārt formann ir dzimtspecifisks vārds. Mums ir paveicies, ka mums ir iespēja lietot dzimtneitrālus vārdus, lai gan tiem gadījuma pēc lielākoties ir gramatiskā vīriešu dzimte (dažkārt arī sieviešu dzimte). Mums ir paveicies ar valodas struktūru. Katrai valodai dzimtneitralitātes jautājums ir jāatrisina savā veidā.

SKS: Un tas ir tas, kas ir problemātiski: lietojot vīriešu un sieviešu dzimtes formas, piemēram, Ingenieur/Innen (‘inženieri’ un ‘inženieres’ – vācu val.), mēs nodrošinām dzimumu līdztiesību, bet vienalikus stiprinām valodas binaritāti.

HŪ: Jā, tas ir problemātiski, un vēl visi tie lielie burti un šķērssvītras. Tas gluži vienkārši ir diezgan nepraktiski. Un vienmēr ir jāseko šim principam, jo, kādu reizi nepieminot sieviešu un vīriešu dzimti – kas varbūt senāk tiktu uztverts dzimtneitrāli – tas tagad liktu domāt: ak tā, tātad runa ir tikai par vīriešiem? Mans mērķis ir, pirmkārt, rosināt cilvēkus domāt un diskutēt par to pie pusdienu galda darbā un mājās, vienkārši pievērst tam uzmanību. Jo tās ir lietas, kuras ir interesanti apspriest – valodu un ēdienu. Un tad varbūt kāds piemin kādu pētījumu, kas rāda, ka šķietami dzimtneitrāli vārdi tādi tomēr nav, un tad cilvēki aizdomājas. Visiem ir labi zināms, ka valodas pārmaiņas nevar uzspiest – valodas lietojumam ir jābūt valodas lietotāju rokās. Izņēmums ir valsts amati, kam ir mainīti nosaukumi, – tās bija dažas no izmaiņām, kas nāca “no augšas”. Bet citādi pārmaiņām ir jānāk “no lejas” – no pašiem valodas lietotājiem.

MR: Mēs spriedām par to, ka tiek runāts atšķirīgi par sievietēm un vīriešiem, bet vai atšķiras sieviešu un vīriešu valoda?

HŪ: Sievietes un vīrieši nerunā pavisam dažādās valodās, tomēr ir redzams, ka sievietes mazliet vairāk ņem vērā sarunas partneri. Mēs labāk uzturam acu kontaktu. Mēs vairāk mājam ar galvu un vispār dodam vairāk atgriezeniskās saites signālu. Esmu tikko pabeigusi grāmatu, kurā analizēju 18 000 romānu, kā sievietes un vīrieši raksta. Un es atradu diezgan lielas atšķirības starp norvēģu rakstniecēm un rakstniekiem. Piemēram, ir nozīmīgas atšķirības īpašības vārdu lietojumā un teikumu garumā. Tāpat mēs zinām, ka sievietes runā vairāk saskaņā ar valodas normām. Esmu vienmēr teikusi, ka nav lielu atšķirību sieviešu un vīriešu valodas lietojumā, taču, skatoties uz daiļliteratūru, atšķirības bija daudz lielākas, nekā es biju domājusi.

MR: Vai Norvēģijā saskaraties arī ar pretestību, kad tiek spriests, ka šo vai to vārdu varbūt nevajadzētu lietot, vai ka vajadzētu ieviest kādu jaunu vārdu.

HŪ: Jā, noteikti ir gan pretestība, gan diskusijas. Un tas bieži skar jomas, kas jau ir pretrunu pilnas. Bieži tas attiecas uz dzimti, sevišķi dzimšu skaitu, piemēram, vietniekvārdiņš hen (vietniekvārds ko lieto, ja dzimte nav zināma) – ļoti daudzi uz to reaģē negatīvi un domā, ka vietniekvārdi kaut ko apdraud. Vēl var, protams, paskatīties uz politkas vidi, kam ļaužu uzmanība paslīd mazliet garām. Visi politiķi izmanto valodisku varu ikdienā ar tiem vārdiem, ko izvēlas lietot. Piemēram, nodokļu atvieglojums – tas skan ļoti pozitīvi, tiek atvieglota tava nasta, taču uzmanība netiek pievērsta tam, ka vienlaikus arī mazāk naudas tiek, piemēram, veselības aprūpei un skolām. Man šķiet, cilvēki to nepamana, toties vietniekvārds hen – cilvēki uzreiz saniknojas vai sajūsminās. Tāpat ar vārdu melaninrik (‘bagāts ar melanīnu’), kas tika piedāvāts, lai aizstātu vārdus “brūns”, “melns” vai “krāsains”, kā nu tas dažādos periodos ticis lietots. Daudzi uzskata, ka tas ir muļķīgs vārds. Arī etnisko grupu apzīmējumi – Norvēģijā vārds sigøyner (‘čigāni’) vairs nav labs, tagad ir jāsauc par romiem, eskimosi jāaizstāj ar inuītiem, indiāņi – ar amerikas pirmdiedzīvotājiem utt. Tas nereti izsauc diskusijas un pretestību, un dažu labu bērnišķīgu izteikumu, kas bieži vien patiesībā ir par ko citu, ne tikai par valodisko. Interesantas ir pārmaiņas, kas valodā ienāk “no lejas”, no pašiem lietotājiem, – tās neizsauc tādu protestu, kā kad pasaka: “Tagad sauksim to tā.” Tādēļ ir labāk, ja vārds “parādās” un valodas runātāji sāk to lietot.

SKS: Tu runāji par valodu kā par varu, bet šo varu caur valodu mēs īstenojam gan apzināti, gan neapzināti. Ar valodas lietojumu mēs palīdzam saglabāt status quo. Mēs varam izvēlēties, kā gribam, lai klausītāji konceptualizētu to, par ko runā.

HŪ: Es patiesībā domāju, ka lielākā daļa valodas lietotāju neapzinās savu valodas lietojumu. Bet, protams, ir profesiju grupas, kas valodu lieto ļoti apzināti. Nekustamā īpašuma mākleri, kas runā par unikālām pērlēm un renovēšanas objektiem. Mēs labi zinām, kā tie izskatās. Tomēr lielākā daļa runātāju savu valodas lietojumu neapzinās. Cilvēki jau nedomā neko sliktu, sakot, piemēram, ka “tam nu gan ir pauti”. Nav jau tā, ka uzreiz domājam – tikai vīrieši drīkst būt vai ir drosmīgi. Tas to nenozīme, tas nozīmē vienīgi to, ka esam pieņēmuši šādu teicienu un izmantojam to. Tādēļ tas ir tik interesanti. Mēs tā darām visu laiku. Vai paskatieties uz vārdu un uzvārdu lietojumu. Piemēram, ka vīrieši biežāk tiek saukti vārdā un uzvārdā vai tikai uzvārdā, bet sievietes biežāk tikai vārdā. Mēs neapzināmies, ka tā darām. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi – runāt par valodas lietojumu, par tautībām, nebināriem cilvēkiem. Mums jācenšas panākt citiem pretī.

SKS: Valodas pārmaiņas ietver sevī arī to, ka mēs veidojam jaunus ieradumus savā valodas lietošanā. Man šķiet, pirmā reize, kad es lietoju lekcijā dzimtneitrālo vietniekvārdu hen, bija pirms mazliet vairāk nekā gada. Tagad esmu vairāk pie tā pieradis. Tas visādā ziņā ir ļoti prakstisks vārds tā vietā, lai visu laiku teiktu “viņš vai viņa”. Latviešu valodā šajā gadījumā rodas problēma, jo viss tiek locīts atbilstīgi vīriešu vai sieviešu dzimtei, pat divdabji. Ko tad lai dara? Veidot jaunas locījumu sistēmas? Par šīm lietām var diskutēt, bet vai ir citi veidi, kā veidot taisnīgāku sabiedrību un salauzt netaisnīgās varas struktūras, kas tiek uzturētas arī ar valodas lietojumu?

HŪ: Man nav tam gatavas receptes. Tā noteikti ir informētība, kas ved pie lielākas apzinātības valodas lietojumā, kas savukārt rada pamatu diskusijai, kas var ierosināt pārmaiņas. Tas ir tas ceļš, kas jāiet. Vēl ir pārmaiņas, kas nāk “no augšas”, kad valsts “iejaucas” un saka, ka tagad šo amatu sauksim tā. Dažiem vārdiem tas der, bet tas neattiecas uz vispārlietoto valodu.Tieši diskusijas ved pie lielākas apzinātības.

SKS: Skaidrs, ka šādas pārmaiņas nāk caur diskusijām un refleksiju. Bet arī kad vienkārši saskaramies ar jauno. Kad tā ir dabiska valodiskās vides daļa un šādā veidā pamazām iekļaujam to savā valodas lietojumā. Jo valoda mainās un mēs šobrīd jau runājam stipri atšķirīgi, pat salīdzinot ar laiku pirms 20 gadiem.

HŪ: Vēl viena lieta ir rādīt valodas priekšzīmi. Attiecībā uz dzimtneitrālā vietniekvārda hen ieviešanu: skaidrs, ka tu, lietojot to lekcijās, rādi valodisku priekšzīmi. Tu esi daļa no valodiskās vides, kas ietekmē citus cilvēkus. Es redzu, ka diezgan daudzi žurnālisti lieto hen, piemēram, laikrakstā Aftenposten. Nenoliedzami valodisku priekšzīmi rādīt ir ļoti svarīgi. Un ar to es domāju ne tikai rakstniekus, lektorus un žurnālistus, bet arī to, ko tu sauc par valodisko vidi.