Pirmie kucēni jāslīcina, bet dāvinātiem zobos neskatās

Virsraksts ir mana atruna par amatierismu rakstīšanā un vēlējums lasītājiem, tāpēc ka par šo tēmu rakstu pirmo reizi un šis ir mans veltījums. Vienlaikus tie ir pirmie divi piemēri par dzīvniekiem, kas sapinušies valodā, vārdu un teicienu piņķeros, arī apzināti savītos žargona pinekļos, par būtnēm, kas ieliktas kategoriju būrīšos un ir izmantošanas ieceru apzīmogotas. Tātad virsrakstā ir jau divi zaķi ar vienu šāvienu jeb divi burkāni ar vienu rāvienu. Vai nu jau trīs? Katrā ziņā cāļus skaita rudenī – kad tie jau izauguši un drīz kaujami…

Mulsinoši? Tad ķeramies vērsim pie ragiem vai, vienkāršāk sakot, pie lietas. Cilvēku pārvaldītajā pasaulē pārējo sugu būtnēm klājas slikti – reti kurš to noliegs. Tas, kā mēs lietojam vārdus, teicienus un žargonu par dzīvniekiem, gan atspoguļo to, kā par viņiem domājam, gan ietekmē mūsu izturēšanos pret viņiem, to leģitimējot vai transformējot. Valoda ir domas būvmateriāls. Varbūt apzinātāka valoda var uzlabot attieksmi pret dzīvniekiem?

Vārds “dzīvnieks” kā vispārinājums pats par sevi ir uzmanības vērts ir. Pirmkārt, viena no primātu, zīdītāju un mugurkaulnieku sugām esam arī mēs, Homo sapiens suga, taču kultūrvēsturiskā bagāža bieži šo saikni ir uztvērusi izvairīgi, pat ar kaunu. Otrkārt, nav vienkārši arī ar “pārējiem dzīvniekiem – filozofs Žaks Deridā ir teicis: “Kad kāds saka “dzīvnieki”, viņš jau ir sācis nesaprast un ieslodzīt dzīvnieku būrī. Ir būtiskas atšķirības starp dažādiem dzīvniekiem, tās ir radikāli atšķirīgas dzīvības formas. Teikt “dzīvnieks” un iekļaut viņus visus vienā kategorijā, gan mērkaķi, gan skudru, ir ļoti vardarbīgs žests. Pirmkārt muļķīgs, teorētiski smieklīgs žests, un tā ir līdzdalība pavisam īstā vardarbībā, kas noved līdz kautuvēm, industriālai izmantošanai, līdz dzīvnieku patērēšanai. Un visa šī vardarbība pret dzīvniekiem veidojas šajā jēdzieniskajā vienkāršojumā, kas ļauj vispārīgi teikt “dzīvnieki”. Tāpēc, kad es pievēršu uzmanību savai valodai, es nerunāju par “dzīvniekiem”, es saku “šis konkrētais dzīvnieks” vai “tāds un tāds dzīvnieks”.” Nav tā, ka es rūpīgi sekotu šim Deridā paraugam, bet “dzīvnieks” ir vērtīga viela pārdomām, ko mēģināt sagremot.

Konfliktos, varas spēlītēs un karos jau kopš seniem laikiem apzīmējumus saistībā ar dzīvniekiem izmanto kā ieroci pret indivīdiem un grupām, pielīdzinot viņus lopiem, zvēriem, kaitēkļiem vai parazītiem, ko var izmantot, ko vajag nicināt un pat iznīcināt, nevis izturēties ar cieņu un labvēlību. Kad ienaidnieka tēls ir valodā un ideoloģiski dehumanizēts, aicinājums sakaut saskaras ar mazāku pretestību, pat ar entuziasmu.

Kopš bērnības mēs apsaukājamies ar dzīvnieku nosaukumiem: stulbā zoss / kaza! Pretīgie cūkas. Gatavais mērkaķis! Lops! Kuce! Tā nu gan ir govs / aita / čūska! Tikai reizēm tas ir pagodinājums: čakla kā bitīte, stiprs kā vērsis, strādā kā zvērs. Pārsvarā pielīdzinājums dzīvniekam ir noniecinošs, taču šo negatīvo nozīmi mēs “mantojam” no citiem, kad pieredzam pazemošanu. Kādas paziņas meita, stāvot rindā veikalā, izsauca apkārtējos smieklus, skaļi informējot par savu rotaļu: “Es šodien esmu kaza!” Diez vai kazās ir kaut kas izsmejams, apkaunojošs, drīzāk bērna prāts vēl ir brīvs no šī aizsprieduma.

Valoda ir cilvēkcentriska, un izteikumiem par dzīvnieku izmantošanu ir liela vara: ne velti dažādu nozaru pārstāvji sniedz padomus, kādus vārdus lietot, kādus ne. Reiz raidījumā “Krustpunktā” par t. s. nošautās lūšu mātes skandālu medību pārstāvis uzstāja, ka dzīvniekiem neesot mātes un mazuļu, bet tie esot “tekošā gada dzīvnieki”. Runājot par viņiem kā par mātēm un mazuļiem, indivīdiem, kas var just un pārdzīvot, diskusija kļūst ētiski sensitīvāka nekā tad, ja par dzīvniekiem runā kā par vienībām, ko regulēt, samazināt, atjaunot. Uz līdzīgas nots: Austrālijas gaļas ražotāji nobalsoja, lai no organizācijas komunikācijas izņem atsauces uz “kaušanu”, labāk teikt “ražot gaļu”, tā būšot labāk sabiedriskajam tēlam.

Diskusijās par dzīvnieku aizstāvību esmu pamanījis cilvēkus, kam nav pieņemami teikt, ka dzīvnieki nomirst: viņi drīzāk nobeidzas vai nosprāgst, viņiem ir nevis grūtniecība, bet grūsnība, nevis seja, bet purns, viņi nevis ēd, bet barojas u. tml. Fizioloģija mums lielā mērā kopīga (īpaši ar pārējiem zīdītājiem), taču valodā tiek sargāts strikts nošķīrums, jo tas ir saistīts ar attieksmi, ko ne visi ir gatavi mainīt.

“Konveijera valoda” jeb industrijas žargons: vai zināt, kas ir “remontcūka”? Cūkgaļas nozares dokumentos tā mēdz saukt cūkas, kuras tur ganāmpulka atjaunošanai. Lopkopībā un citās dzīvnieku izmantošanas jomās ir īpaši apzīmējumi, kas norāda uz dzīvniekam piešķirto likteni: kažokzvēri, atrakciju dzīvnieki, bekoncūkas, dējējvistas, broileri (no angļu broil – ‘cept’) u. c. ir vārdi, kas apzīmogo dzīvas būtnes ar funkciju, ko viņas “veic” cilvēka labumam, reducē indivīdu līdz ražošanas līdzeklim un precei. Šie apzīmējumi rosina domāt, ka tā ir nenovēršamība, “tā pasaulē iekārtots”, nevis kāds apzināti un mērķtiecīgi šos dzīvniekus pavairo, tur un izmanto labuma gūšanai.

Lai gan dažas valstis likumos sāk ierakstīt, ka dzīvnieki ir jutīgas būtnes, nevis lietas, pasaulē kopumā un arī Latvijas likumos dominē atsauces uz dzīvniekiem kā mantu, lietām, priekšmetiem. Ja dzīvnieki valodā ir kā bezpersoniskas vienības, numurēti objekti un skaitļi statistikā, nav brīnums, ka pret viņiem arī izturas kā pret atjaunojamu resursu, dzīviem-niekiem, kuru dzīvībai un labklājībai ir vērtība tikai aprēķina noderīgumā.

Rozā briļļu valoda jeb eifēmismi – pūkaini apzīmējumi ne tik jaukām lietām arī pastāv valodā kopš seniem laikiem, piemēram, “cūku bēres” (kaušana un tai sekojošais mielasts) vai “sūtīt jūrskolā” (slīcināt kaķēnus, kucēnus). Šie abi un citi piemēri novērš uzmanību no aktīvas cilvēka līdzdalības dzīvnieka nāvē un ciešanās. Realitāti sagroza arī tādi it kā nevainīgi izteikumi kā “govs dod pienu”, “vista dod olas”, “cūka dod gaļu”, lai gan patiesībā mēs no viņiem to visu paņemam, atļauju nelūdzot. It kā vienkārši, bet netrūkst pieaugušo, kurus tas samulsina.

Šis “dod” ir būtiska daļa no stāsta, ko mums māca kopš bērnības par lopiņu un cilvēku it kā sadarbību: mēs viņus barojam, gādājam pajumti, sargājam no vilka, bet viņi pretī dod savus lauku labumus, pat dzīvību un mazuļus. It kā labprātīgi. Šis “sadarbības” stāsts skanētu citādi, ja pieminētu arī aizgaldus, būrus un ķēdes, mākslīgo apsēklošanu, mazuļu nošķiršanu no mātes, sivēnu astes nogriešanu un kāvēja dunci, kas ir neatņemama daļa no lop-kopības. Kas pats par sevi ir uzmanības vērts vārds – tas vēsta par kopšanu, rūpēm, lai gan realitātē tas nozīmē ražošanu ar mērķi efektīvi nobarot dzīvniekus līdz kautsvara vai kažok-svara sasniegšanai vai ar minimālām izmaksām nodrošināt optimālas dzīvības funkcijas, kamēr lopa izslaukums vai dējība atbilst standartam. “Kopšana” noslēdzas kautuvē.

Valoda var nebūt tik nežēlīga, tā var būt cieņpilnāka. Nedomāju, ka mums jācenzē valoda, jāaizrāda citiem, bet ticu, ka, uzmanīgāk izvēloties vārdus, mēs kļūstam uzmanīgāki gan pret līdzcilvēkiem, gan citām būtnēm un godīgāki pret sevi. Reizēm es saku, ka neēdu dzīvniekus, nevis neēdu gaļu, jo tas skaidrāk pauž manu pārliecību, ka jutīgas būtnes ir jāpadara vairāk “redzamas”. Jā, tā ir gaļa, bet arī dzīvnieka ķermeņa daļa. Piparotāks piedāvājums: ja mēs mēdzam teikt “cilvēkēdājs”, varbūt reizēm var teikt “dzīvniekēdājs”? Un, runājot par dzīvnieku kaušanu pārtikai, vārdā “nogalināt” labi iederas mīkstinājuma zīme – “nogaļināt”. Visai ticami, ka šiem vārdiem ir kopīga cilme saistībā ar vārdu “galēt” – ‘durot nonāvēt’.

Varbūt vērts lietot labvēlīgākas tādu teicienu kā “divi zaķi ar vienu šāvienu” un “pirmie kucēni jāslīcina” versijas? Diez vai cilvēki, kuri tā saka, biežāk slīcina kaķēnus vai citādi dara pāri dzīvniekiem, taču šādi teicieni trivializē dzīvnieku ciešanas un normalizē sudzismu jeb uzskatu, pat ideoloģiju, ka tikai tāpēc, ka kāds nav piedzimis kā cilvēku sugas pārstāvis, pret viņu var izturēties daudz sliktāk.

Industrijas žargonismu “kažokzvēri” u. c. vietā var teikt “kažokādām audzētie”, var pielikt norādi “tā sauktie” ar domu, ka šis nosaukums nav pašsaprotams, vai ielikt pēdiņās. Ja pamanām vārdus vai teicienus, kas trivializē dzīvnieku ciešanas, nogalināšanu, izmantošanu – kāpēc nepamēģināt to pašu domu izteikt jaukāk? Piemēram, “divi zaķi ar vienu šāvienu” vietā – “divi burkāni ar vienu rāvienu”. Ko varētu teikt “pirmie kucēni jāslīcina” vietā? Nezinu, bet ir interesanti aizdomāties. Pamēģiniet! Iztēli rosinoša aktivitāte, kas pievērš arī līdzcilvēku uzmanību tam, ka par dzīvniekiem var runāt cieņpilnāk.

Protams, es negaidu, ka vecāki maziem bērniem stāstīs: “No govs mēs ņemam pienu un teliņus gaļai,”–, lai gan atklātai sarunai par kaušanu un citām neērtām tēmām kaut kādā vecumā jānotiek. Kad runājam ar citiem pieaugušajiem un iekšējā monologā, gan jau neskādēs pamanīt, kad sev stāstām “pasakas” un izvēlamies ne tik sāpīgus veidus, kā runāt par neērtām patiesībām. Ja dzīvniekam ir vārds – lietojam to, kā mēs darām cilvēka gadījumā. Ja situācijā iederas vietniekvārds “viņš/viņa”, droši vien tas būs labāks nekā “tas”. Jāskatās pēc situācijas.

Līdzīgi kā aizvien saprotamāk kļūst, ka daži izteiksmes veidi un vārdi ir rasistiski, homofobiski, seksistiski u. tml., tā arī ir sudzistiski vārdi un teicieni trivializē dzīvnieku ciešanas, izmantošanu un nāvi. Arī tie pamazām mainās, kad aicinām dzīvniekus aizsargāt un cienīt. Tas attiecas gan uz to, kas nāk ārā no mūsu mutes, gan uz to, ko (vai kurus) tajā liekam iekšā.