“Latviskie” vārdi un “neparastie” vārdi (jeb Šrēdingera kaķis latviešu valodas maisā)

Vispirms droši vien nāktos precizēt terminoloģiju. Kas ir latvisks? Kas ir vārds? Un kas ir neparasts?… Neviens no šiem jēdzieniem nav viennozīmīgs un var tikt izprasts dažādi.

Lūk, kā sanāca, piemēram, ar Latviešu valodas aģentūras savulaik veikto aptauju “Mans latviskākais vārds”, kuras rezultāti 2021. gadā tika izdoti grāmatā. Vārda “vārds” daudznozīmības dēļ (t. i., tāpēc, ka mūsu valodā trūkst atsevišķu terminu tiem diviem jēdzieniem, ko citās valodās apzīmē ar name un word, die Name un das Wort, le mot un le nom utt.), aptaujas dalībnieki bija iesūtījuši gan sugasvārdus (rupjmaize, saule, ozols u. c.), gan personvārdus (Jānis, Annele, Baibiņa, Milda u. c.). Turklāt abu grupu vidū bija ne mazums arī tādu vārdu, kas nemaz nav latviski. Daļa no tiem bija retāk lietoti apvidvārdi un arhaismi, un, kā šķiet, tieši to mazpazīstamība bija radījusi iespaidu par tādu riktīgi smeķīgu (jā, abi ģermānismi te lietoti ar nolūku!) latviskumu. Kā gan mūsdienu latviešu jaunietis, kurš nav mācījies vācu valodu, lai zinātu, ka, piemēram, “ķeneris” ir aizguvums no vācu vārda der Kenner – ‘zinātājs, eksperts’, “nēzdogs” no das Nastuch – ‘kabatlakatiņš (burtiski: ‘deguna lakats’)’ utt.? Bet, tā kā šie vārdi kaut kur pa ausu galam dzirdēti no vecmāmiņas vai arī redzēti kādā latviešu literatūras klasiķa grāmatā, tie bija likušies īpaši latviski.

Savukārt no aptaujai iesūtītajiem personvārdiem vairums bija nevis vienkārši personvārdi, bet konkrētu literāru, mitoloģisku u. c. tēlu vārdi un tādējādi ietvēra ar tiem saistīto asociāciju un alūziju kopumu. Tā, piemēram, Baibiņas vārds acīmredzami sarakstā iekļuva Raiņa un “Pūt, vējiņi!” dēļ (abstrahējoties no fakta, ka tas cēlies no 3. gadsimtā dzīvojušās Sv. Barbaras grieķiskā vārda), savukārt ar Mildu visdrīzāk bija domāta Brīvības pieminekļa iesauka ulmaņlaiku slengā, ne jau vienkārši personvārds Milda ar mīklaino izcelsmi (no nekad neeksistējušās “seno baltu mīlestības dievietes” vārda, kurš nez kādēļ atvasināts no vācu īpašības vārda mild –‘maigs’)… Latviešu kultūras konteksts ir tas, kas liek uztvert šos personvārdus kā latviskus. Un, kad kādā jauno māmiņu forumā vai citā interneta vietnē kāds uzsāk kārtējo diskusiju par “latvisko vārdiņu” likšanu vai nelikšanu mūsdienu bērniem un uzskaita tādus piemērus kā Jēkabs, Anna, Katrīna vai Mārtiņš, tad fakts, ka šie vārdi patiesībā ir nelatviskas izcelsmes, pazūd aiz šķietamā “latviskuma”, ko tiem piešķir pieradums (tajā skaitā sastapšanās ar tiem literatūrā) un atpazīstamība.

Tā nu nonākam pie secinājuma, ka latviešu valodas lietotāju uztverē latviskums gluži kā Šrēdingera kaķis var eksistēt vienlaikus divos pretējos stāvokļos – vārds var likties “latvisks” gan tāpēc, ka tas ir ļoti pierasts un parasts, gan tāpēc, ka tas ir nepierasts un neparasts.

Bet, tāpat kā Šrēdingera kaķa eksperimentam ir sava tumšā puse, tāda mēdz būt arī vārdu un personvārdu “latviskuma” meklējumiem. Šis iedomātais kaķis varēja tikt – par laimi, tikai teorētiski – upurēts zinātnes vārdā, savukārt valodiskās tīrības un autentiskuma vārdā cilvēki mēdz upurēt vai ignorēt iecietību, empātiju, veselo saprātu, zinātnisko patiesību u. tml. Valodisko neiecietību vispār varētu iedalīt divos paveidos, no kuriem vienu varētu nosaukt par neiecietību pret valodu cilvēkos (to, kā cilvēki lieto valodu), bet otru – par neiecietību pret cilvēkiem valodā (to, kā cilvēki tiek nosaukti). Un te savukārt (līdzās domstarpībām par dzimtēm, etnisko grupu apzīmējumiem u. c.) kā vienu no karstākajiem diskusiju tematiem var minēt t. s. “neparastos [person]vārdus”.

“Neparastie vārdi” ir pagaidām neoficiāls, taču plaši izplatīts termins. Tas pieder nozarei, ko pētnieki mēdz saukt par tautas onomastiku (folk onomastics) – pēc analoģijas ar t. s. tautas etimoloģiju (folk etymology). Tautas etimoloģija, kā zināms, ir nespeciālistu mēģinājumi skaidrot vārdu izcelsmi, savukārt tautas onomastika – nespeciālistu viedokļi un spriedumi par īpašvārdiem, visbiežāk personvārdiem. (Tā kā valoda, līdzīgi politikai un pedagoģijai, ir joma, kurā ikviens zina, “kā ir pareizi”, tad nav brīnums, ka arī valodniecības apakšnozare onomastika jeb īpašvārdu pētniecība laika gaitā ir ieguvusi neoficiālo jeb tautas versiju.)

Katrs būs redzējis vārdu salikumu “neparastie vārdi” (reizēm arī “dīvainie vārdi”, “retākie vārdi”, “smieklīgākie vārdi” utt.) gan ziņu portālu žurnālistu, gan dažādu blogeru un citu interneta iemītnieku garadarbu virsrakstos – kopā ar apgalvojumu, ka attiecīgajā tekstā uzskaitītie personvārdi esot “šogad reģistrēti Latvijas pilsoņu jaundzimušajiem bērniem”. (Patiesībā šie saraksti mēdz klīst pa internetu gadu no gada, sen vairs nav jaundzimušo vārdi un daudzos gadījumos vispār nav Latvijas pilsoņu, bet gan Latvijā uzturējušos ārzemnieku vārdi.) Tie ir personvārdi, kurus neviens, jādomā, neiesniegtu “latviskāko vārdu” aptaujā – bet kuri (resp., kuru nēsātāji un devēji) nekādā gadījumā nav pelnījuši arī visu to sašutumu, izsmieklu un/vai augstprātīgo līdzjūtību, ko tiem mēdz veltīt centīgie komentētāji. (Ar nolūku neminēšu nevienu šāda personvārda piemēru, lai lieku reizi nepakļautu tos šādai attieksmei.)

Tas, ka iecietība vēl nav mūsu sabiedrības stiprākā puse, droši vien nav noslēpums. Bet, kamēr citās jomās pamazām jau tiek apgūta prasme pieņemt atšķirīgo un izturēties pret to ar cieņu, tikmēr “neparasto personvārdu” kaunināšanas prakse (ar ko reizēm publiski nodarbojas arī diezgan izglītoti un progresīvi cilvēki), kā šķiet, joprojām pastāv kā viena no pēdējām sociāli pieņemamām un pat atbalstītām iespējām izsmiet un pazemot citus cilvēkus.

Tāpat kā joprojām plaši izplatītā valodas pūrisma kultūra (kam raksturīgi ir tas, ka visskaļāk par citu “kļūdām” kliedz tie, kuru pašu izpratne par valodas vēsturi, uzbūvi u. tml. ir visai ierobežota), arī vēršanās pret “neparastajiem” (t. i., “nelatviskajiem”) personvārdiem kārtējo reizi apliecina: diemžēl mūsu sabiedrībā bieži vien burts ir svarīgāks par garu, aizspriedums svarīgāks par patiesību, bet vārds – svarīgāks par cilvēku.