“Jā, esmu baltkrievs!” jeb kāpēc nomainīju dzimto valodu

Kādu dienu 2021. gada oktobrī es pieņēmu vienu no svarīgākajiem lēmumiem manā dzīvē – es nomainīju savu dzimto valodu. Visu dzīvi galvenokārt runājis krieviski, spēru milzīgu soli, pārejot uz baltkrievu valodu. Pēc skolas pabeigšanas 2019. gadā es baltkrievu valodā nevarēju pateikt pat teikumu, kur nu vēl brīvi sarunāties. Taču pēdējā skolas gadā interese par manu baltkrievu identitāti sāka palielināties un es daudz mācījos, izmantojot neatkarīgos baltkrievu plašsaziņas līdzekļus, grāmatas, filmas utt. 2021. gada sākumā es baltkrievu valodā jau varēju runāt visai brīvi un tā paša gada oktobrī apmeklēju lekciju par filozofiju universitātē. Profesors runāja baltkrieviski, un manas smadzenes pārslēdzās uz baltkrievu valodu. Pēc nodarbības es pieņēmu lēmumu – turpmāk runāšu tikai baltkrieviski!

Lielajās Baltkrievijas pilsētās baltkrievi pārsvarā runā krieviski. Iemesls ir vairāk nekā divus gadsimtus ilgā okupācija un mūsu identitātes noliegšana no Krievijas puses. 19. un 20. gadsimta gaitā (un vēl pat 21. gadsimtā) viss ar baltkrievu vēsturi, valodu un kultūru saistītais tika un joprojām tiek padarīts par maznozīmīgu un apspiests. Lai to panāktu, Krievijas okupanti izmanto vairākas taktikas. Lukašenkas labā strādājošie valsts mediji uz tiem, kas atbalsta vietējās tradīcijas, skatās kā uz vājprāšiem, nevis kā uz kaut ko godājamu un lolojamu. Dažādas tradicionālās svinības tiek atspoguļotas tādā gaismā, kas cilvēkus no tām attur, proti, kā nenozīmīga pārģērbšanās vai ērmīgi priekšnesumi.

Skolas gados dzirdēju – pret baltkrieviski runājošajiem izturas kā pret citādiem, un, iespējams, arī es jau skolas solā piedalījos šajā netaisnībā. Baltkrievu valoda tika mācīta tikai reizi nedēļā, un visus mācību priekšmetus, ieskaitot baltkrievu valodu, pasniedza krieviski. Tajā pašā laikā krievu valoda tika mācīta trīsreiz nedēļā, ko es tolaik neapšaubīju, taču atskatoties rodas sajūta, ka mums tika izskalotas smadzenes, lai dzimtā valoda mums šķistu sveša. Šī situācija izveidojās tieši Lukašenkas valdīšanas laikā, kurš ir spēlējis milzīgu lomu Baltkrievijas rusifikācijā. Nelikumīgā referendumā, kas notika 1995. gadā – vēl pirms biju piedzimis –, krievu valoda Baltkrievijā kļuva par oficiālo līdzās baltkrievu valodai. Īstenībā lielākā daļa no visa, kas saistīts ar valdību, bankām, pakalpojumiem utt., pieejama tikai krieviski, un, pat pieprasot runāt baltkrieviski, nereti nākas piedzīvot atraidījumu. Šī netaisnība ir pretrunā ar paša Lukašenkas likumiem, bet Baltkrievijas ierēdņus ne mazākajā mērā neinteresē ne likumi, ne to izpilde.

Esošajam režīmam baltkrievu valoda ir tikai dekorācija. Režīma cilvēki to neuzskata par patstāvīgu valodu, bet gan vienīgi par krievu valodas dialektu. Patiesība ir tāda, ka tie, kas šobrīd pārvalda Baltkrieviju, neko nezina par valodniecību, vēsturi vai cilvēcību. Taču Baltkrievijas iedzīvotāji paši var pieņemt lēmumus par savu identitāti. Lai gan pagaidām ir diezgan grūti raudzīties nākotnē optimistiski, nacionālā identitāte kļūst svarīgāka arvien lielākam skaitam baltkrievu.

Valodas maiņa man nebija tikai politiski motivēts lēmums. Šobrīd vairs nedzīvoju Baltkrievijā, un, runājot baltkrieviski, es ne tikai saglabāju saikni ar dzimteni, bet arī varu pateikt apkārtējiem: “Jā, esmu baltkrievs!”