Ar valodu padarīt pieejamu

Caur valodu tulkotāji būvē tiltus starp kultūrām. Viens no šiem tiltu būvētājiem ir Inga Bērziņa. Tulkojusi norvēģu, dāņu un islandiešu literatūru latviski un ar Noras Ikstenas “Dzīves svinēšana” arī latviešu literatūru norvēģiski. Ilgus gadus Inga arī strādā par tulci un palīdz latviešiem sazināties pie ārsta, ar skolotājiem vai tiesā. Bergenas Universitātē viņa pasniedz norvēģu valodu. Latviešu tulkotās literatūras vēsturē Inga Bērziņa iegājusi ar pirmo sāgas tulkojumu latviski pa tiešo no senislandiešu valodas. Šobrīd viņa strādā pie nākamās sāgas tulkojuma, lai padarītu šo īpatnējo pasaules literatūras daļu pieejamu arī latviešu lasītājiem.

Snorre Karkonens-Svensons: Es tevi pirmo reiz satiku Mariannes Fastvoldas grāmatas “Izmirstoša kā dronti” (“Atēna”, 2003 – red. piez.) prezentācijā pirms divdesmit gadiem. Tā laikam bija viena no pirmajām grāmatām, ko tulkoji?

Inga Bērziņa: Pati pirmā bija “Brīnums tirgus laukumā” (aut. Jāns Vīse; “Atēna”, 2002 – red. piez.). Un, ja nemaldos, tad “Dronti” varētu būt otrā grāmata. Savukārt pašu pasākumu es neatceros.

SKS (smejas): Kā tas sākās? Kā tu uzsāki tulkot? Tevi uzrunāja, vai tu pati pieteicies? Tavas pirmās tulkotās grāmatas izdeva “Atēna”, vai ne?

IB: Jā, ļoti daudz tulkojumu sākumā izdeva “Atēna”. Bija tā, ka es aizbraucu uz Norvēģiju – ne gluži uzreiz pēc vidusskolas, es biju gadu nomācījusies Valmierā, taču man vajadzēja mazliet padomāt par dzīvi un vispār. Tad es aizbraucu uz Norvēģiju un iemācījos norvēģu valodu. Es atceros nakti, kad biju izlasījusi grāmatu, ko ļoti gribējās nodot arī latviešu lasītājiem. Un tad es sapratu, ka varbūt ne tieši tā grāmata, bet vispār ideja kā tāda – darīt kādam ko pieejamu. Es varu to panākt ar valodas palīdzību. Man tas likās kaut kas vienreizīgs. Es, manuprāt, tā pa īstam pirmo reizi mūžā sapratu, ko gribētu darīt. Tas likās tik aizraujoši, ka tonakt nevarēju aizmigt. Un tad, protams, es no tās idejas vairs nevarēju atkāpties. Kad uz laiku atgriezos Latvijā, nezināju, ko īsti pasākt Valmierā. Un tad es par šo savu tulkošanas ideju pastāstīju tantei Aijai. Viņa savukārt zināja kādu “Atēnā” un teica, lai ņemu un aizrakstu viņiem e-pastu. Es nespēju noticēt, ka tā patiešām var darīt. Tad es domāju, domāju, domāju un izdomāju, ka man īstenībā jau nav ko zaudēt, un es ņēmu un aizrakstīju arī. Viņi atsaucās, taču bija skeptiski. Teica, ka daudzi iemācoties kādu valodu un vēloties tulkot, bet viņiem pietrūkstot valodas bagātības un spējas strādāt ar savu valodu. Viņi palūdza man atsūtīt kādu izmēģinājuma tulkojumu, ko es arī izdarīju, un tā es soli pa solim sāku tulkot.

SKS: Cik grāmatas tu esi iztulkojusi?

IB: Deviņpadsmit, un strādāju pie divdesmitās. Tulkoju pārsvarā no norvēģu bokmål, tauču viena ir arī no nynorsk jeb jaunnorvēģu valodas, un viena ir no dāņu valodas, piecas no islandiešu valodas un vēl no senskandināvu valodas – Hravnkela Freijgodes sāga (“Islandiešu sāga”; Nordisk, 2012 – red. piez.). Man bija arī tas prieks vienu grāmatu tulkot no laviešu valodas norvēģu valodā.

SKS: Kā tu esi mainījusies kā tulkotāja pa šiem gadiem? Kā tu tulkoji toreiz, salīdzinot ar to, kā tu tulko tagad?

IB: Man šķiet, man vajadzētu no malas paskatīties. Tad būtu vieglāk. Varbūt citiem izskatās citādi, bet man personīgi ir tāda sajūta, ka esmu kļuvusi drosmīgāka. Es vairs tik daudz laika neatvēlu tam, lai baidītos, ka es varētu pieļaut kādu kļūdu. Vienkārši ņemu un daru. Zinu, ka atradīšu veidu, kā nonākt pie īstās metodes, lai gan katra grāmata ir citādāka. Tāpat nebūs tā, ka atradīsi atbildes uz visiem jautājumiem uzreiz vienā dienā. Nujā, es teiktu, ka esmu drosmīgāka. (Smejas.) Par to, vai rezultāts ir labāks, īsti nezinu. To lai citi pasaka.

SKS: Kā tu tulko? Daži visu ātri iztulko un pēc kāda laika pārskata un pārstrādā. Citi jau no sākuma rūpīgi strādā pie katra teikuma. Kāds ir tavs tulkošanas stils?

IB: Man tas arī drīzāk ir process, kuram es eju cauri uz riņķi. Es mēģinu, pirmkārt, iepazīt tekstu kā tādu. Vairākas reizes izlasu. Jā, “Ledus pilij” (aut. Tarjeijs Vēsoss; Nordisk, 2013 – red. piez.) tā bija: es to grāmatu dabūju ierakstītu audio un tad norvēģiski to noklausījos ļoti daudz reižu. Klausījos, kā tā ir ierunāta, ko teksts mēģina pateikt. Ieklausīšanās tekstā palīdzēja, jo “Ledus pils” ir rakstīta jaunnorvēģu valodā, kas, manuprāt, ir daudz tuvāka mutiskai valodai, nekā otrā norvēģu oficiālā rakstu valoda – bokmål, ar kuru latviešu lasītājs ir saskāries visbiežāk. Un tikai pēc tam es sāku tulkot, un tad strādāju ar tekstu uz riņķi un uz riņķi. Es nekad nevarētu sākt tulkot no viena līdz otram galam un domāt vai cerēt un būt pārliecināta, ka būs labi. Man šķiet, kaut kas notiek tulkošanas laikā, ka labāk to (darbu/stāstu) sāk izprast, kā arī pašu valodu – konstrukcijas, stilu. Tas palīdz, lai tulkošanas stils būtu viendabīgāks. Kaut kas jau mainās tulkošanas laikā, protams. Varbūt kāda valodas konstrukcija, kas tev sākumā radīja problēmas, pēkšņi tiek atrisināta labākā veidā. Tāpēc man palīdz “iziešana cauri” visam tekstam vairākas reizes.

SKS: Tu runā par to, ka tulkotājs var mainīt vienu vai citu konstrukciju, bet cik lielā mērā, tavuprāt, tulkotājs ir līdzautors, kas rada tekstu no jauna, kā daži apgalvo, vai arī tulkotājs ir vienkārši tāds, kas labi prot avotvalodu un mērķvalodu un tekstu pārceļ? Cik lielu lomu spēlē radošums tulkošanas procesā?

IB: Runa lielā mērā ir par uzticību autoram un tekstam. Mazāk autoram, galvenais – tekstam. Es vairāk sliecos pieturēties pie oriģināla. Radošums izpaužas spējā atrast tos izteiksmes līdzekļus, kas atdarina avota teksta pasauli ar mērķvalodas līdzekļiem. No vienas puses, liekas, tieši to pašu nevar pateikt, un tā arī ir, – vārdi, lai kādus tos izvēlas, nevar aktivizēt tieši tādas pašas asociācijas un uzburt tieši to pašu pasaules skatījumu kā oriģināla lasītājiem, taču jāmēģina. Mērķvalodas robežas, kurās variēt, ir ļoti lielas. Dažkārt šīs robežas var arī mazliet pastiept un tādējādi ieaicināt lasītāju teksta oriģinālajā pasaulē. Man tas liekas aizraujoši, ļoti aizraujoši, un nav viena konkrēta, vispareizākā risinājuma. Tomēr es negribētu ieņemt lielāku lomu un varu, nekā tulkotājam pienākas. Tas ir tas mūžīgais jautājums, uz ko jāatbild katru reizi no jauna. Ar katru grāmatu jāmēģina saprast, kāds ir tās sākotnējais mērķis un ko tā varētu dot tulkojuma lasītājiem. Bet mazo “rakstnieku” sevī tulkotājam ir jāmēģina apspiest, uzlikt sev sākotnējā teksta grožus.

SKS: Varbūt tas ir saistīts ar mūsu kultūru, kur indivīds un autorība ir svarīgi. Tu esi tulkojusi sāgas, un toreiz varbūt autorība nebija tik svarīga, jo daļu no sāgām varēja vienkārši pārstāstīt. Toties mūsdienās ir nepieciešams cienīt autoru un “neuzlabot” viņa tekstus. Arī ja skatāmies uz pirmajiem tulkojumiem latviešu valodā, piemēram, “Dievmāte Genoveva”, kur ir lielas atkāpes no oriģināla. Tikai pēdējos simts gados, teiksim, ir radusies pietāte pret oriģināltekstu. Vai varētu būt, ka tas varētu mainīties un atkal būtu pieņemams šāds tulkošanas veids?

IB: Noteikti šis princips kādreiz mainīsies. Kādreiz gan jau vairāk izmanos elektronisko tulkošanu, kad tu ielādē iekšā grāmatu un ārā iznāk jau gatava. Tad varbūt varēs izvēlēties, kā tulkot – tuvāk autoram vai tuvāk mērķauditorijai.

SKS: Bet vai tev ir bijusi vēlme kaut ko izmainīt, kad šķiet, ka tajā vietā tu pati uzrakstītu citādi?

IB: Mazliet atgriežoties pie tā, ko tu man pirmīt jautāji par to, kas ir manī mainījies. Tas tiešām ir saistīts ar drosmi, ar to, ka tagad es varu mazliet izvēlēties to, ko tulkoju un ko ne. Es nevaru pateikt, ka es tulkošu tekstu, ja es to neesmu izlasījusi. Un, ja es to esmu izlasījusi, arī tad ir tāda neredzama robeža, kurai ne vienmēr varu pārkāpt pāri dažādu iemeslu dēļ. Vai nu tur ir pasaules skatījums, vēsturiskas neprecizitātes, vai kas cits. Ja man liekas, ka es vispār tekstam negribu atvēlēt laiku, tad pasaku “nē”, bet, tiklīdz esmu piekritusi (tulkot), tad gan, jā, tad ir tā, ka esmu lojālāka pret tekstu, nevis lasītāju. Tajā brīdī manī varbūt parādās skolotājs, kas grib nedaudz arī lasītāju piespiest paplašināt savu horizontu un saprast, pieturoties pie teksta. Drīzāk izvēlos tādu tekstu, kurā lasītājs ir spiests pakustināt savu smadzeni nedaudz vairāk, nekā tādu, kurā es lasītājam vairāk panāku pretī un atviegloju lasīšanu. Jā… Es nezinu, kā ir pareizāk. Dažreiz ir nācies lasīt tādus tulkojumus, kuros viss ir pārāk atklāts. Tad rodas sajūta, ka lasītāja spējas īsti netiek novērtētas. Es drīzāk pieturos vairāk pie oriģinālteksta un panāku lasītājam pretī tikai tik tālu, lai viņš spētu saprast. Un, nē, man nevajadzētu apzināti “uzlabot” tekstu, ja tāds bija tavs jautājums, taču tas nevilšus var sanākt tik un tā, jo vēstījums tiek izteikts citā valodā. Bet te es atkal runāju par izteiksmes līdzekļiem, nevis ideju labošanu.

SKS: Jā, bieži vien kādu vietu grāmatā pat vidējais oriģinālvalodas lasītājs nesaprot. Tādā gadījumā tulkotājs, kas par autoru zina gana daudz informācijas, reizumis pieliek klāt kaut ko, piemēram ar vērēm vai skaidrojumeim, lai tulkojuma lasītājam būtu skaidrāk. Bet tad oriģinālvalodas lasītājs varētu nesaprast, kāpēc tulkojuma lasītājam būtu lielākas tiesības uz darba izprašanu nekā viņam…

Kā tev liekas, kā būtu, ja mums nebūtu daiļliteratūras tulkojumu?

IB: Būtu pilnīgi traģiski.

SKS: Traģiski? (Smejas) Vai mēs nevarētu iztikt? Piemēram, angliski runājošajās zemēs proporcionāli tiek tulkots krietni mazāk nekā, teiksim, norvēģu vai latviešu valodā, vai pat vācu valodā, kas ir liela valoda. It kā būtu iespējama kultūra arī bez vai ar maz tulkojumiem.

IB: Jautājums ir par to, vai kādas tautas kultūra var būt pašpietiekama?
Droši vien. Bet manī allaž ir bijusi vēlme saprast citus cilvēkus. Tāpēc arī mācos svešas valodas, lai piekļūtu viņiem tuvāk. Man šķiet, tulkojums tiešām ir kā tilts starp kultūrām. Šī procesa laikā – gan tulkošanas, gan lasīšanas – notiek kaut kas neatsverams, jo paveras iespēja saskatīt līdzības un atšķirības. Ja tu saki, ka lielajās valodās tiek tulkots mazāk, tad šie tilti, iespējams, ir vienvirziena? Varbūt ir tā, ka, pateicoties tulkojumiem, mazās tautas saprot citas – gan lielas, gan mazas tautas – labāk, nekā lielās saprot pārējās?

SKS: Daiļliteratūras tulkojumi ir tikai viens no šiem tiltiem. Nav daudz tādu tulkotāju, kas nodarbojas tikai ar daiļliteratūras tulkošanu, un arī tu nodarbojies, piemēram, ar dokumentu tulkošana. Turklāt esi tulce un valodu pasniedzēja. Kā tas ietekmē tavu darbu? Kā tu atrodi laiku tulkošanai?

IB: Tas ir sarežģīts jautājums, jo viss mūžīgi mainās. Tas ir atkarīgs arī no konkrētas dzīves situācijas, kurā esmu. Tagad ir pat diezgan veiksmīgi, jo man ir tā saucamais maizes darbs, strādājot universitātē, turklāt man pirmo reizi mūžā ir pašai savs kabinets – maziņš, mazītiņš, bet tur vismaz man stāv visas ar universitāti saistītās lietas. Kad esmu tur, nodarbojos ar mācību plānošanu un tamlīdzīgi. Tad ir vieglāk regulēt darbadienu, jo es neņemu neko uz mājām. Tādā veidā man mājās paliek laiks vai nu daiļliteratūras tulkošanai, vai citām lietām. Bet, protams, ir ļoti grūti sevi kontrolēt. Gribas darīt to, ko visvairāk tajā brīdī gribas, un grāmatu tulkošana, protams, ir tas, kas man sirdij ir vistuvākais. Tas ir vissarežģītākais, vismokošākais, taču tas ir arī tas, kas mani visvairāk urda un kņudina. Un, jā, ir jau mūžīgi kāds dusmīgs, kāds, kurš jūtas apdalīts. Viņiem ir grūti paskaidrot, ko es tieši daru, jo liekas, ka es vienkārši sēžu pie datora. Bet tādās lietās kā mutvārdu tulkošana vienmēr ir konkrēts laiks, datums un vieta. Tad es aizbraucu, patulkoju un braucu mājās.

SKS: Vai tev ir kāds rituāls, kad tu tulko? Piemēram, rakstnieks Hjells Askilsens (Kjell Askildsen) man reiz stāstīja, ka, pirms viņš sāk strādāt, viņš sev priekšā noliek glāzi sarkanvīna. Viņš nedzer, kamēr viņš raksta, bet tas, ka tā (glāze) tur stāv iedvesmojot.

IB: Tas arī, man šķiet, ir ļoti lielā mērā atkarīgs no teksta. Arī tad, ja, piemēram, ir nepieciešami kaut kādi palīgmateriāli. Tad, kad, darbojoties ar pirmo sāgu, izdevās atrast palīgmateriālus internetā un es varēju strādāt vienalga kurā pasaules malā. Savukārt grāmata, pie kuras es tagad strādāju, noteikti prasīs vairāk “ieiešanas tekstā” un norobežošanos no apkārtējās pasaules. Es vēl neesmu atradusi veidu, kā tam reāli fiziski es varētu pieslēgties, bet viens ir skaidrs – glāze sarkanvīna priekšā man nepalīdzēs (smejas). Uz mani tas nedarbojas. Tik ilgi uz apbalvojumu es nevaru gaidīt. Man liekas, man ir ļoti grūti uz to tā atbildēt. Dzīve man ir tāda, ka es nevaru atļauties aiztaisīt durvis un pateikt, ka es strādāju. Man tomēr lielākā mērā ir jāpielāgojas pārējiem. Un man ir jāspēj strādāt arī ar sarežģītām lietām pat tad, kad man apkārt kaut kas notiek. Es dažreiz mūziku klausos. Varbūt tas man palīdz.

SKS: Kādu mūziku tu klausies tulkojot?

IB: Klasisko, bet tas arī atkarīgs no teksta. Īstenībā ritms vairāk ir svarīgs: ja es jūtu, ka tekstam vajag ašāku ritmu, varbūt ne ļoti apzināti arī klausos kaut ko ašāku. Es ņemu vērā arī to, kā tobrīd jūtos. Kas man ir nepieciešams, lai spētu koncentrēties un atrast saikni ar tekstu, ar ko strādāju. Tad jāskatās, kādu mūziku izvēlēties, tas nav vienmēr viens un tas pats.

SKS: Man ir bijis prieks strādāt kopā ar tevi vairākas reizes. Piemēram, esam bijuši viens otram tulkojumu sastatītāji/recenzenti, no kā abi daudz mācāmies, man liekas. Pēdējo reizi, kad ar tevi sadarbojos izdevēja lomā, bija ar romānu “Bordo klajie lauki” (aut. Hanne Eštavīka; “Valodu māja”, 2021 – red. piez.) Kas tevi Eštavīkā fascinēja un kā strādāji pie viņas savdabīgās valodas?

IB: “Bordo klajie lauki” bija liels, bet ārkārtīgi interesants izaicinājums. Varbūt es kļūdos, taču man ir radies iespaids, ka Eštavīka arī pielāgo valodu tam, ko viņa grib pateikt, un nebaidās no jaunrades. Gluži tāpat kā man to nākas darīt tulkojot. Nav tāda man raksturīga tulkotājas stila, vismaz nevajadzētu būt. (Smejas.) Tādējādi es saskatīju savdabīgu līdzību mūsu abu darbā ar valodu. Man likās, viņa mēģina vārdiskot ķermeņa un jūtu pasaules nešķiramo kopību, kas viņai arī lieliski izdevās. Es nekad agrāk nebiju lasījusi tekstu, kur būtu tik tuva saistība starp jūtām un ķermeni. Man liekas, Eštavīkai tas bija kaut kas jauns. Un jauna bija arī mana pieredze kā lasītājai un tulkotājai. Es teiktu, ka tas ir ļoti juteklisks un ķermenisks teksts ļoti burtisks – tādā ziņā, ka visa jūtu pasaule tiek burtiski izgriezta ar oderi uz āru. It kā pilnībā visas jūtas tiktu izdzīvotas ar ķermeni – tiešām burtiski šī vārda visburtiskākajā nozīmē; es nebaidos atkārtoties. Tu sāc tā pa īstam saprast un ķermeniski izjust tādus izteicienus kā “salauzta sirds” vai “ieskatīties kādā”, tomēr arī tie nobāl “Bordo klajie lauki” priekšā. Vismaz es vienīgi tā varēju uztvert, izdzīvot un pārnest šo tekstu.

SKS: Manuprāt, autores valodisko ķermeniskumu esi brīnišķīgi saglabājusi arī tulkojumā latviešu valodā. Un tagad tu tulko senislandiešu Njāla sāgu, lielāko un slavenāko no islandiešu sāgām, kura, iespējams, tapusi 13. gadsimta beigās. Šī sāga jau ir pa vairākiem lāgiem tulkota vairākās valodas. Ko jaunu jauni tulkojumi var sniegt?

IB: Paldies, man ir patiešām liels prieks to dzirdēt. Tad neesmu velti centusies.
Jā, pašlaik es tulkoju Njāla sāgu un jūtos ārkārtīgi pateicīga par to, ka man ir dota tāda iespēja un ka man ir aizrautīgu cilvēku komanda, kas vēlas piedalīties šajā projektā.
Varētu domāt, ka pastāv jau tik daudz šīs sāgas tulkojumu citās valodās, arī tajās, kurās varētu lasīt daudzi latviešu valodas lietotāji, vismaz angļu, krievu un vācu, neskaitot skandināvu valodas. Taču es uzskatu, ka katram laikam ir nepieciešams savs tulkojums. Arī katra mērķauditorija sagaida ko citu. Mūsdienu skandināvi varbūt meklēs savas vēsturiskās saknes, un viņiem daudzi kultūras elementi šķitīs saprotami bez liekām piezīmēm. Angļu tulkojumi savukārt lasītāju pārlieku māca un lutina ar iestarpinājumiem un skaidrojumiem, neatstājot vietu fantāzijai.
Tomēr man visbūtiskākais dzinulis ir tas, ka lielāko daļu agrāko tukojumu raksturo sievietes un vīrieša lomu polarizēšana, padarot vīrišķību maksimālu, savukārt sievieti iespiežot 19.–20. gadsimta priekšstatos par sievišķīgumu. Daudzi tulkojumi tādējādi notušē sievietes lomu un ietekmi sabiedrībā. Taču visvairāk mani šokē tas, ka daudzi tulkotāji – dīvainā kārtā vīrieši būdami, bet varbūt vienkārši kristietības sloga vai komunisma cenzūras dēļ, kas to lai zina, – ir izvēlējušies ne tikai notušēt sievietes varu, bet pilnībā noklusēt būtiskas sievietes vajadzības, pat tolaik likumā atrunātas tiesības, proti, tiesības gūt seksuālu baudu. Njāla sāgā kāda meita pastāsta tēvam, ka vēlas šķirties no vīra tāpēc, ka viņš neesot spējīgs viņu apmierināt, lai gan dzinulis viņam esot un homoseksuāls arī viņš neesot. Runa nav par pēcnācēju radīšanu! Viņa smalki paskaidro, kas tieši ir pie vainas, bet šīs svarīgās detaļas ir lost in translation (pazudušas tulkojumā), tā teikt. Manā tulkojumā nekas tāds nepazudīs, es apsolu.