Iesākumā bija nāve

Mēs tikai aptuveni varam iedomāties, kā izskatījās Rīga 1764. gada decembrī, taču diez vai ļoti kļūdīsimies, iztēlodamies zemu noslīgušas tumšas debesis, bieza, ledaina drēgnuma pievilkušos gaisu, kurš pie katras ieelpas izsauc klepu, un šauras, dubļainas ielas, pa kurām gājēji un pajūgi pārvietojas tikai vajadzības spiesti. Tuvojas Ziemassvētki, taču atšķirībā no mūsdienām tas vairāk nozīmē adventes laika uzspiesto gavēni un kontemplāciju. Diennakts gaišais laiks maz atšķiras no tumšā, tā vien aicinādams pievērsties savai iekšpasaulei, jo lūkošanās ārpasaulē nesniedz nedz izziņu, nedz baudījumu. Aiz logu biezajiem stikliem turīgākajos namos nojaušamas sveču gaismas. Jaunielā, kuru tolaik, visticamāk, sauc par Jauno Lielo ielu, Himzelu namā, pārskatījis savas dvēseles tālākos kaktiņus, izsūdzējis grēkus un saņēmis pēdējo mierinājumu no steigšus atsauktā luterāņu mācītāja, pēc vairākām mokošā drudzī pavadītām dienām mirst jaunais – pēc mūsdienu vērtējuma –, tikai trīsdesmit piecu gadu vecumu sasniegušais ārsts Nikolauss.

Pie aizgājēja gultas asaras slauka nevis sieva un bērni, bet gan māte – atraitne Anna Katrīna, senas mediķu dzimtas atvase, pie regulāras nāves klātbūtnes pieradusi kā pie ģimenes rūpala neiztrūkstošas blaknes, tomēr sāpināta vairāk nekā citkārt. Iespējams, viņai atmiņā ataust dēla pirmie soļi, neveiklie mēģinājumi mācīties lasīt, pēc tam jau – iegrimšana ģimenes bibliotēkas biezajos sējumos, kuros ir viss vai gandrīz viss par pasauli, cik nu tālu cilvēka skatiens varējis iespiesties Radītāja nodomos. Tur ir grāmatas dzimtajā vācu valodā, ir dažas, kas atceļojušas no aizjūras ar britu vai holandiešu autoru komentāriem, taču visvairāk tekstu, protams, ir latīņu valodā – jo tolaik tieši latīniski pasaule atbild pētnieka prātam, kurš tiecas ielūkoties aiz tās plīvuriem un zieģeļiem. Droši vien Anna Katrīna atceras sava mazā, gaišcirtainā puisēna gaitas Rīgas Domskolā starp Rīgas patriciešu dēliem, kuru vairumam jau bija nolemta tirgoņa, rēķinveža vai manifaktūrista dzīve. No gaiteņa logiem uz trokšņaini ņudzošo puišeļu baru noraudzījās smaile ar sarežģītu mērierīci, bet tikai retais, paskatījies pretī, pamanīja astrolaba aci aicinoši pamirkšķinām.

Atsaucoties aicinājumam un iekļaujoties ģimenes tradīcijā, vairs ne puisēns, bet izstīdzējušais jauneklis Nikolauss pēc Rīgas Domskolas dodas uz Kēnigsbergu, vēlāk uz Gentingeni. Biezi folianti, diskusijas ar profesoriem, pēc četriem gadiem – paša pētījums De victu salubri ex animalibus et vegetabilibus temporando (“Par veselīgu uzturu, balstoties dzīvnieku un augu valsts pieredzē”) dabaszinātnieka Albrehta Hallera vadībā – mēs to sauktu par disertāciju. Jaunais doktors, tās gaišās eiforijas pārņemts, kuru cilvēkam spēj dāvāt tikai pabeigts akadēmisks darbs un kuras priekšā nobāl visas miesiskās baudas, uzsāk savu Eiropas ceļojumu tūri. Prūsija, Holande, Austrija, Francija, Itālija, Šveice, Anglija, daudzās Dienvidvācijas firstu valstiņas, Dānija, Zviedrija un visbeidzot – caur metropoli Pēterburgu, protams, neiztiekot bez Pētera Pirmā Kunstkameras apmeklējuma, – atgriešanās dzimtajā Rīgā.

Atšķirībā no daudziem gan mūsu, gan Himzela laikabiedriem studiju ceļojumu paliekošākais rezultāts ir nevis skrāpējumi tavernu galda virsmās, bet gan (joprojām savu izdevēju gaidošās) piezīmes vairāku sējumu apjomā. Tālaika Eiropu pārvalda enciklopēdisma gars, un arī Himzels savā izziņā tiecas apvienot plašumu un dziļumu. Viņš ne tikai sastop tādas iedvesmojošas personas kā Kārlis Linnejs, Žans Žaks Ruso un Laura Bassi (pirmā sieviete pasaulē, kurai ir doktora grāds zinātnē, un otrā – kurai ir filozofijas doktora grāds), bet vēl daudzas citas. Līdz ar iespaidiem un tekstiem Nikolauss Himzels pārved Rīgā arī tā saucamo naturāliju kolekciju. Tajā ietilpst viņa rūpīgi vāktie minerālu paraugi, botāniskie un zooloģiskie preparāti, zīmējumi, herbāriji un citi tālaika zinātnieku praktiskie darbi.

Anna Katrīna, piecēlusies no krēsla pie mirušā dēla gultas, lai dotu vietu kalponēm, kuras parūpēsies par viņa miesu pirms tās došanās pēdējā publiskā izgājienā (cik nu publiskas varēs būt bēres drudža epidēmijas pārņemtajā Rīgā), pārlaiž skatienu istabā izvietotajai kolekcijai. Visi šie priekšmeti dzīvos materiālajā pasaulē ilgāk nekā viņas zeltcirtainais eņģeļzēns. Tie kalpos zinātnei ilgi un uzcītīgi, tos pētīs tādi paši jauni, iedvesmas pilni, doktora grāda vilināti censoņi kā Nikolauss, tos savos rakstos pieminēs sirmojoši un jau nosirmojuši profesori, uz tiem, mutīti pavēruši, blenzīs birģeru bērneļi, un varbūt kādam no viņiem pēkšņi pamirkšķinās dzintarā pirms gadsimtiem iestrēgusi spāre, vaļa skriemelis vai sena rāpuļa acs nospiedums fosilijā – un novirzīs viņa dzīves gaitu no vecāku iecerētās rēķinveža vai tirgoņa takas, un ievilinās savādajā, laika cilpām pārpilnajā zinātnes pasaulē.

Katrīna noslauka asaras un iziet no dēla istabas. Ja jau reiz viņš nav atstājis pēcnācējus (un Katrīna ilgi vēl uzdos sev jautājumu, vai tā nav arī viņas vaina, tik ilgi un nesaudzīgi izvērtējot katru iespējamo savu mazbērnu mātes kandidatūru, bet varbūt arī nejautās, jo Freids, kā zinām, piedzims tika pēc pusotru gadsimta –18. gadsimta mātes vēl nav notiesātas ar mūžīgu vainu), tad par Nikolausa šīszemes gaitu liecībām un Himzela vārda iemūžinājumu jākļūst viņa intelektuālajam darbam, bet visi šie akmentiņi, kaltētās zālītes un lapiņas, spirtā un citos šķīdumos marinētie dzīvnieku līķīši un to gabaliņi – no sevi nemitīgi aprijošā Visuma atšķeltās lauskas –, tās mozaīkas daļas, kuras viņas zēns visu savu ne pārāk garo mūžu licis kopā, veidodams saskanīgu pasaules ainu, tās dzīvos Rīgā vēl gadsimtiem ilgi pēc viņa nāves. Jo, raugi, Eiropā, kopš Eliass Ešmols uzdāvinājis savu kolekciju Oksfordas Universitātei, aizvien biežāk ieskanas balsis, ka šādiem izpētes cienīgu retumu vākumiem jākļūst publiski pieejamiem, tiem jāiedvesmo ļaudis izzināt pasauli (galu galā – pār pasauli ir iedegusies apgaismības lāpa, vai nu pasaule spēj to novērtēt, vai ne!), tiem jārosina jauno zinātnieku mūzas. Un kādēļ gan pirmais mūzu templis Baltijā lai nebūtu Rīgā? domā tik tikko dēlu zaudējusī Anna Katrīna un uz tīras papīra sloksnītes savā kaligrāfiskajā rokrakstā uzvelk vārdus Himselsches Museum.

Kad pagājis gads kopš še aprakstītajiem notikumiem, 1765. gada decembra beigās tieši pirms Ziemassvētkiem Rīgas pilsēta saņem dāvinājumā Nikolausa Himzela retumu kolekciju. Skaistās un savādās lietas, kuras turpmāk gadsimtiem ilgi priecēs rīdziniekus un ieceļotājus, ir piederējušas gan Nikolausam pašam, gan saņemtas mantojumā no tēva un vectēva – aptieķniekiem, ārstiem, cilvēku miesas un dvēseles pētniekiem, dabas mūžīgo mīklu minētājiem.

18. gadsimta vidū Rīgā (tāpat kā daudzās Eiropas pilsētās) ir savs Anatomijas teātris – telpa, kur ķirurgi, bārddziņi un vecmātes var vērot līķu secēšanu, tādējādi iepazīstot cilvēku iekšējo orgānu izkārtojumu un formas. Tieši šīs telpas, kur nāve tik neglītā, bet vienlaikus jutekļus satraucošā un izziņu veicinošā veidā kalpo dzīvībai, 18. gadsimta septiņdesmitajos gados kļūst par mājvietu arī Annas Katrīnas dāvātajai Himzela retumu kolekcijai. Jau pēc viņas pašas aiziešanas mūžībā topošais muzejs saņem naudas novēlējumu, kas kalpo par tā sākumkapitālu un nodrošina iespējas laika gaitā kolekciju papildināt ar jaunieguvumiem. Šādi top pirmais muzejs Baltijā un viens no pirmajiem Eiropā. Rīgas tumšās, smacējoši drēgnās ziemas, kurās tik grūti nošķirt debesis no zemes, nakti no dienas un nāvi no dzīvības, rosina cilvēku prātu apcerēt mūžību, veroties matērijas fragmentos, kuri saglabājuši iepriekšējo gadsimtu pieskārienus.

Tagad, aptuveni divarpus gadsimtus pēc aprakstītajiem notikumiem, Rīgā ir vairāki desmiti muzeju. Precīzu skaitu autore vairās nosaukt, jo mūsdienu muzeji ir dzīvi – tie savienojas brālībās un apvienībās, kā arī pumpurojas, atdalot filiāles, – tiem piemīt auglīgi veģetatīvs dzīvesspars un tieksme pārņemt telpu. Taču vismaz trijos no tiem – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Latvijas Nacionālajā dabas muzejā – joprojām glabājas Nikolausa Himzela kolekcijas priekšmeti: daļiņas no 18. gadsimta Eiropas, no kāda pašaizliedzīga ārsta un zinātnieka dzīves, no pasaules mūžīgajām pārmaiņām, kurās piedalāmies ar katru savas elpas vilcienu.