Gājiens par ģenitīvu un līķiem jeb dažas korektora piezīmes

Vasaras sākumā sociālajā tīklā Twitter puspajokam ierakstīju, ka grasos rīkot gājienu ģenitīva aizstāvībai. Iemesls, protams, bija ārējs un gaužām vienkāršs – kāda radio dzirdēta reklāma kārtējo reizi atgādināja, ka ikdienas valodā mums visai ērti iegājies vārdu “nav” lietot kombinācijā ar nominatīvu. Iemesla tam nezinu un diez vai varētu kaut kur tā vienkārši izrakt, taču skaidrs, ka nabaga ģenitīvs gluži kā bibliskais Dievs Nīčes “Zaratustrā” sācis ceļu ārā no modīgās valodas.

Pēc apmēram mēneša puspajokam pārspriedām šo jautājumu ar kolēģi angļu valodas pasniedzēju un tulkotāju, kura savukārt pauda stingru apņēmību doties gājienā par līķi. Protams, par vārdu “līķis”, ne par kādu konkrētu līķi, jo, kā izrādās, šis vārds gluži vai slimīgi izzudis no televīzijā demonstrēto kriminālsēriju tulkojumiem un titriem. Aizstāts, starp citu, ar vārdu “ķermenis”. Vienkārši un nemanāmi, vai ne? Kad vēlāk šo sarunu atstāstīju kādam radiniekam, viņš šaubīgi novilka, ka “līķis” tomēr esot nepolitkorekts vārds. Es atvainojos – ko?!

Taču par politkorektumu un valodu esmu jau izpaudusies citviet, tāpēc šai reizē mans nolūks ir domāt par nemanāmo un nesvarīgo, citiem vārdiem – par sīkumiem, kuriem ikdienā nepievēršam uzmanību, bet kuri attiecībā uz valodu darbojas kā tāda informāciju tehnoloģiju rūsa. Tagad modē par valodu runāt vai nu no atkrieviskošanas pozīcijām, vai arī stingri iestājoties pret tām un dēvējot šādas izteikas par “langismiem” (tāpēc, ka par atkrieviskošanu sociālajos tīklos visredzamāk iestājas Liāna Langa, kura pamanījusies ieviest valodā vēl arī citus jaunvārdus, piemēram, “lētiņi” (‘letiņi, kuri ar medijiem sarunājas krievu mēlē’) un “krievinātāji” (‘visbiežāk uzņēmumi, kuri potenciālajiem darbiniekiem pieprasa krievu valodas zināšanas’). Šādas atkrieviskošanas īstenā auditorija es droši vien būtu bijusi pirms gadiem divdesmit, kad šo valodu vēl nebiju īsti apguvusi, taču tagad es, protams, uz to raugos divējādi. No vienas puses, skaidrs, ka no darba tirgus kā obligātai svešvalodai krievu valodai būtu jāpazūd; no otras puses, tikpat skaidrs ir tas, ka, mainoties paaudzēm, tā arī vienkārši ņems un izzudīs – jaunā latviešu paaudze krievu valodu vienkārši neprot.

Daudz vairāk mani uztrauc lepnie latviešu vecāki, kas priecājas par to, ka viņu bērniņi jau pirmskolas vecumā savā starpā tekoši sarunājas un rotaļājas angliski. Daudz vairāk mani kā konservatīvu latviešu valodas interesentu un lietotāju uztrauc pusaudži, kuri atzīst, ka lielākoties lasa angliski, jo, pats par sevi, literatūra angļu valodā ir vienkāršāk pieejama un nodrošina plašāku izvēles spektru. Uztrauc jaunieši, kas saviem pirmajiem literārajiem mēģinājumiem kā svecīti uz kūkas uzsprauž nosaukumu daiļskanīgā angļu valodā un paskaidro, ka diemžēl latviešu valoda neesot tik bagāta un nepakļaujoties vārdu spēlēm. Būtībā man nebūtu nekādas vajadzības par to visu uztraukties, protams. Visdrīzāk tā ir tāda kārtējā pārejošā modes lieta – vai nu maz tādu piedzīvots! – izvēles plašuma, ērtības un, protams, arī vienkāršības dēļ.

Varbūt no visa uzskaitītā tieši vienkāršība būtu jēdziens, pie kura gribētos mazliet pakavēties, jo skaidrs, ka tādas atkrieviskošanas kampaņas parasti ir iekrāsotas nacionālistiskā krāsā un lietotas kā politisks instruments, tāpēc nepelna īpašu uzmanību esejistiskās pārdomās par valodas ceļu šobrīd grūti nosakāmā virzienā. Lai arī atzīstu, ka politika var būt un ir interesanta tēma, prātu vairāk nodarbina tā saucamais ikdienas valodas lietojums un, kā jau norādīju teksta sākumā, dažādi šķietami nenozīmīgi un nesvarīgi sīkumi. Tāpēc vietu un lasītāja laiku aizņemšu ar pārdomām par to, kāpēc uzskatu, ka digitālās tehnoloģijas (tostarp mākslīgais intelekts) un angļu valoda latviešu – un visdrīzāk ne tikai latviešu – valodu apdraud daudz vairāk nekā krievu valoda. Citiem vārdiem, mans personiskais jautājums ir: ko iesākt cilvēkam, kuram rūp ģenitīvs, bet tā īsti nepatīk auseklīši?

Pirmkārt – un galvenokārt – digitālās tehnoloģijas un informācijas laikmets māca mūs visus bez izņēmuma dzīvot daudz straujākā laikā, nekā ierasts līdz šim. Tas nav nekas jauns – kurš gan nav pasmējies par kādu neveiksmīgu vai nesaprotamu virsrakstu ziņu portālā, nemaz nerunājot par ierakstiem sociālajos tīklos? Tāpat jau sen esam pieraduši ikdienas ziņu portālos vai citās interneta vietnēs “pārrulēt” rakstus, kas lielākoties diezgan slikti pārcelti no angļu valodas.

Nu, vai arī nevajag nemaz šaut tik augstu valodas lietojumā – virsrakstus un tulkojumus jau pamatā tomēr veido cilvēki, kuri domā, ka viņiem ar valodu ir kaut kāds ciešāks kontakts. Ņemsim kaut vai trīs šķietami nenozīmīgas ortogrāfijas detaļas – atstarpi, pēdiņas un domuzīmi. Atstarpes starp vārdiem mēs vēl lietojam, vēl neesam sasnieguši senebreju tekstu līmeni, taču aiz punkta, kas norāda uz kārtas skaitļa vārdu, kā šķiet, aizvien retāk. Vai nemaz. Un var jau saprast – nereti MS Word uzstādījumi, lai vienkāršotu rakstīšanu, pēc punkta ar atstarpi automātiski raksta lielo burtu. Un, ja autors ir izvēlējies rakstīt tā, kā viņam ir ērtāk, tad kuram gan būtu jābruņojas ar pacietību, lai visur saliktu tās izzūdošās atstarpes? Jā, un kāda suņa pēc?

Nu, vai, teiksim, pēdiņas. Esmu, protams, ar mieru atkāpties no senlaikus apgādā “Atēna” iedresētā konservatīvisma peršas “latviešu nosaukumus pēdiņās, ārvalstu valodas slīpinām” – lai būtu, varam miera vējos slīpināt arī nosaukumus latviešu valodā. Taču pēdējā laikā, nodarbojoties ar tehniskiem korektūras darbiem, esmu pamanījusi, ka rakstītāji ērtības labad izvēlas nosaukumu neizcelt nekādi – vienkārši bliežam tekstā ar lielo burtu, un miers. Angļu valodas ietekme? Varbūt. Rakstītāja ērtības labad? Pilnīgi noteikti. Man ļoti gribētos uzzināt, ko cilvēki iesāk ar laiku, kuru ietaupa, atsvabinot sevi no liekām pēdiņu likšanas kustībām. Par atšķirību starp vienpēdiņām un dubultajām pēdiņām, protams, pat negribas sākt domāt (jā, starp citu, tās nav lietojamas vienos un tajos pašos gadījumos, ja kas).

Un, protams, nabaga domuzīme, kura vairumā tekstu tiek aizstāta ar defisi – droši vien līdzīgs gadījums iz sērijas “dators tā raksta, tātad tā ir pareizi”. Tiesa gan, defise kā uzbāzīga lapsene aizvien biežāk parādās arī tai gluži neiedomājamās vietās, piemēram, salikteņos starp abām vārda saknēm. Tipisks piemērs te būtu arogantais “post-modernisms”, nereti lietots, lai akcentētu teksta autora/-es izsmalcinātību.

Tā nu šobrīd droši vien lasītājs nīgri domā, kāds, pie velna, sakars līķiem, atkrieviskošanai, nenozīmīgām pieturzīmēm un ģenitīvam turklāt. Un pāri visam – vai šādi sīkumi patiešām var apdraudēt valodu?! It kā būtu iespējams izdot grāmatu bez drukas kļūdām, par kurām te runāts un runāts!

Maniem Alojas radiem astoņdesmitajos un deviņdesmitajos pie sienas koridorā, kur parasti mazgājām rokas pēc kapusvētkiem, bija plakāts ar uzrakstu “No sīkuma sākas taupība”. Lai arī vēstījums cits, to pavisam mierīgi var attiecināt arī uz valodu un tās lietojumu. No sīkuma sākas itin viss, tajā skaitā interneta un tehnoloģiju rūsa uz valodas sāniem un arī valodas izmaiņas (vai tās ir labas vai sliktas, droši vien varēs pateikt nākamās paaudzes. “Ŗ” taču arī galu galā no valodas ir izzudis, un vai mums tā pietrūkst?).

Manuprāt, šis stāsts – vai tikpat labi gājiens, kura organizēšanai es diez vai jelkad dzīvē saņemšos, – ir tieši par attieksmi: ielikt vai neielikt atstarpi, jaukt vai nejaukt domuzīmi un defisi, rakstīt salikteņus latviski vai angliski. Protams, tie ir kaitinoši sīkumi, kas tracina lielākoties korektorus, ne valodas patērētājus, taču demonstrē paviršību, nereti dzirdēto pārliecību, ka dzimto valodu taču cilvēks zina no bērna kājas utt., u. t. jpr. Štrunts ar vienpēdiņām un domuzīmēm – taču acīmredzams, ka štrunts arī par ģenitīvu un salikteņiem, ja teksta doma ir ģeniāla.

Bet es, lūk, ticu, ka valoda ir veids, kādā mēs domājam, tajā skaitā arī gramatiskā valoda. Un, ka, domādami pavirši un ātri un nepārdomāti pielāgodamies apstākļiem, līdz ar ģenitīvu, defisi un (vien)pēdiņām zaudējam kaut ko būtiski unikālu savā latviskajā identitātē. Varbūt tāpēc ir vērts laiku pa laikam atcerēties gan par tehnoloģisko rūsu, gan valodiski piesārņoto telpu, kurā dzīvojam.