Etimoloģiskas pārdomas

Apsēdies: pavisam vienkārši – cilvēks ir apsēsts, kad tas netiek vaļā no kādas domas, idejas gluži tāpat, kā cilvēks netiek vaļā no lietuvēna klusā vasaras rītausmā – atliek vien skatīties griestos un teikt tās tēvreizes. Bet tā ir tāda vāja upura domāšana. Es rosinu par apsēstībām domāt proaktīvāk, personīgo rīcības brīvību veicinošāk – kā par galdiem, pārkrautiem ar visādiem no ielas savāktiem mēsliem, kas svarīgi tikai tev, un neatkarīgi no tā, cik pārbāzts ir tas galds un ar ko (varbūt līdz galdam ir jālavierē caur grāmatplauktu labirintiem), apsēsties pie tā ir tava izvēle. Tā lūk. Bet galds ir tikai viena no iespējamajām metaforām, varbūt tu gribi būt lietuvēns un tava tēma – nevainīgi gulošs cilvēks, tad, lūdzu, apsēdies ar to. Vācu valodā ir divi līdzīgi vārdi besetzt un besessen. Māja, kas ir besetzt, ir dzīvības pilna, to ir apsēduši visādi anarhisti, bohēmisti, gaisa piļu būvētāji un citi sava ceļa gājēji. Māja, kura ir besessen, visticamāk, piederēja kādai nelaimīgai tantei, kura nesatika ar savu ģimeni un droši vien pēc nāves to atstāja kādam mazdēlam, kurš ir pārāk aizņemts otrā pasaules malā, aizmirsis par savu pagātni (varbūt viņš dzīvo kādā besetzt mājā), lai brauktu atpakaļ un rūpētos par omes nolaisto mitekli, – vienvārdsakot, tajā spokojas. Lūk tā. Un, es domāju, šajā dihotomijā arī atspoguļojas mūsu iespējas, kā domāt par apsēstību, apsēšanos un apsēst Sein – vai tev galvā ir pagātnes spoki vai nākotnes revolucionāri?

Birokrātija: ja jau es iepriekš pieminēju galdus, tad jāpiemin arī radības, kas pie tiem sēž un varbūt arī dažreiz tiešām pārāk ilgi tur aizsēžas. Bija kaut kāds tur miljardieris, kurš teica: “Pirms dodies mainīt pasauli, sakārto savu istabu.” Un tad bija man tāda draudzene Berlīnē, kura īsti neticēja naudai un bieži tusēja; viendien viņa sauļojās uz balkona un teica: “Ir forši sakārtot galdu, tad ienāk prātā idejas.” Un es domāju – ja nu es par šo tēmu no šādiem dažādiem avotiem esmu saturiski kādu tiešām līdzīgu kopideju izvilcis, tad kaut kam tur ir jābūt. Kas ir birokrātija? Tā ir valdīšana pār galdu. Nē, tiešām bureau – ‘galds’, κράτος – ‘vara’. Tā ir nepieciešama dzīves sastāvdaļa, kas sniedzas tālāk par individuāliem galdiem. Un varbūt ir laiks tos birokrātus saukt par galdvalžiem, lai to pienākumi tiem tiešāk un konkrētāk spiestos apziņā.

Ķiņķēziņš: ir sperts vēl viens solis latviešu bikluma un represētās seksualitātes uzvarēšanā, pārvarēšanā, izmīlēšanā. Pētot galīgi nepievilcīgo, libido nositošo un dzimstību mazinošo siļķu tirdzniecību 16. gadsimtā Baltijas un Ziemeļu jūrā, uzdūros interesantam lejasvācu vārdam, kas galīgi nenozīmēja to, ko es domāju. Kink, izrādās, ir ‘nevēlams samezglojums tauvā’. Tā lūk. T. i., ja neesi straight, tev ir kink – kuģim un jūrniekiem varbūt nepatīkami, bet visiem pārējiem, kas sevi neidentificē ar ikdienā noderīgiem objektiem, manuprāt, absolūti interesanti. Šis vārds nelika man mieru, jo latviešu valodā ir daudzum daudz vārdu, kas aizgūti tieši no lejasvācu valodas, it īpaši saistībā ar kuģošanu. Vai latviešu kultūra neviļus būtu kaut kā saistāma ar šo noteiktās aprindās tik iespaidīgi slaveno terminu? Un izrādās, jā, savās apspiestajās atmiņās atradu laiku no bērnības, kad es kā nederīga tauva skolas burtnīcās zīmēju netaisnas līnijas, kas meta lokus cita pār citu, dažreiz pat veidodamas antropomorfas figūriņas, kuras sauca par ķiņķēziņiem!! Esmu dziļi ezoteriski pārliecināts, ka šie divi vārdi ir saistīti, un tikpat dziļi pragmatiski pārliecināts, ka, ja mēs savus kink sauksim par ķiņķēziņiem, varbūt mēs pret tiem bišķīt atmaigsim: kurš gan tos nav zīmējis? Kuram gan pakausī tādi nekutina kādu intīmu smadzeņu daļu? Varbūt, sirsnīgi saukdami tos par ķiņķēziņiem, tie jutīsies vairāk mudināti izlīst paošņāt gaisu plašajā pasaulē.

Toksiskas attiecības: nu riktīgi moderns jēdziens. Kādu dienu atcerējos, ka cilvēki mēdz būt ne tikai toksiski, bet – nu vismaz agrāk tā bija, man liekas, – vienkārši maitasgabali. Un būt maitasgabalam, manuprāt, ir labāk, ekoloģiskāk. Maitasgabali pārstrādājas un atdod dabai atpakaļ savas uzturvielas. Tie pat nav kaitīgi visai ekosistēmai kopumā, tiem ir sava vieta. Protams, tajos var būt kaut kādi pretīgi tārpi, tajos droši vien ir arī kāds ducis slimību, un tie neapšaubāmi nelabi smako. Tomēr tā ir normāla dabas sastāvdaļa – pūstoša maita. Par maitu to cilvēki sauc, jo to nevar apēst. Ar toksicitāti ir pavisam citādi. Toksicitāte ir vienvirziena ceļš, no kura atpakaļ neatnākt, vismaz šajā gadu tūkstotī, toksicitāte ir kļūda laboratorijā. Būt maitasgabalam ir vieglāk — dažreiz atliek izgulēt dzērumu, un maita ir jau pārstrādājusies; būt toksiskam gan nozīmē karantīnu, speciālistus drošības tērpos un plašas sabiedriskas diskusijas par turpmākajiem soļiem. Noteikti nākotnē diahroniski jāsalīdzina mikroplastmasas daudzums cilvēkos un vārda “toksisks” lietojums.

Ciešanu mazināšanas misija darbavietā – nekāda prātuļošana, tīri ieteikumi vārda страдашана lietojuma izmaiņai. Alternatīvas:

ES DARBOJOS!

ES RĪKOJOS!

ES RUKĀJU!

ES MUĶĪJU!

ES ŠANCĒJU!

ES MAUCU!

ES ČINĪJU!

Pašapzinība – labi vai slikti?

Dziļā lokdauna depresijā mans vācu draugs man teica: “Man muss selbstbewusst sein!” “Cilvēkam jābūt pašpārliecinātam!” Un es aizdomājos. Varbūt ne uzreiz, jo toreiz es vēl nebiju tik pašpārliecināts, lai ļautos visādiem šitādiem domu lidojumiem citu cilvēku klātbūtnē, bet kaut kad vēlāk, tuvāk papētot šo vārdu, nonācu pie diezgan fascinējošas atklāsmes, ka, vārds vārdā pārtulkojot vācu valodas selbstbewusst (angliski self-conscious)— vēlama, cildena, cienījama cilvēka īpašība —, selbstbewusst cilvēks sevi pazīst, tas spēj sevi novērtēt objektīvi, un no turienes ceļas pašpārliecinātība un ticība sev, katra rīcība ir apzināta un tādēļ vērtīga. Tas ir cilvēks, kurš pārāk akūti un ar ciešanām apzinās savu eksistenci, viņa vārdi pār lūpām nāk nedroši, jo katra to zilbe sāpīgi tiek apzināta; šis cilvēks, sniedzoties pēc roktura, lūdzas, lai durvis atvērtos uz pareizo pusi un ar pirmo reizi. Bet vārdu nozīmes ir tās pašas — ‘pats’ un ‘apzinās’. Latviski pašapzinīgi cilvēki man saistās ar klasesbiedriem, kuri pildīja pārāk daudz mājasdarbu, lai gan Latviešu literārās valodas vārdnīcā uzrādītā nozīme ir tuvāka vācu nozīmei. Pastāv iespēja, ka LLVV nozīmes raksta pašapzinīgi cilvēki, tāpēc kā etnisks latvietis uzticēšos savai juškai par šī vārda nozīmi. Didaktiskas morāles šoreiz gan nebūs, vienīgi izbrīns, cik dažādi atšķirīgās kultūrās vārdiski tiek interpretēts viens un tas pats fenomens – spēt sevi apzināties.

Runas kontrole ir mūžīga un nebeidzama, tā ir svarīga varas sastāvdaļa – teikt kādam, kā un ko runāt, ir viltīgāk nekā teikt, kā un ko darīt. Ne velti “pagāni” krieviski ir язычники. ‘Mēles cilvēki’. Centrālajai reliģijas varai nepakļautie cilvēciņi, kas “domāja” ar savu mēli. Izteicieni, vārdu spēles, rotaļas ar gramatiku – tas viss, manuprāt, ir brīva cilvēka rokraksts. Un, kā varbūt daudzi brīvības entuziasti ir pamanījuši, būt brīvam ir liela atbildība un māksla.

Šie daži vārdiņi un pārdomas par tiem ieskicē manu ideju par draudzīgu valodas staipīšanu – aiz katra vārda slēpjas potenciāls stāsts, un stāstu burvība slēpjas tajā, ka tos var apzināti mainīt. Mācoties skatīties uz vārdiem kā uz parādībām, pētot tos un domājot par tiem tāpat kā par, piemēram, augiem un ekoloģiju, ir iespējams, manuprāt, izveidot sev plašāku garīgo telpu brīvākām kustībām, grezniem banketiem, tuviem draugiem un vecām, greznām mēbelēm.